jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2016. gada 30. septembris
Uzreiz nesakiet "nē"

Jegors Jerohomovičs, diena.lv 

Piektdien, 30. septembrī, Latvijas Nacionālajā operā notiks Šarla Guno operas Fausts pirmizrāde, kurai gaismu partitūru veidojis ievērojamais amerikāņu mākslinieks A. J. Veisbārds.

Gaismu mākslinieks A. J. Veisbārds ir režisora Roberta (Boba) Vilsona uzticamais domubiedrs. Viņš "izgaismojis" daudzas jo daudzas amerikāņu klasiķa izrādes, to vidū augustā Rīgā redzētoVēstuli cilvēkam ar Mihailu Barišņikovu galvenajā lomā. A. J. Veisbārds īstenojis simtiem projektu operas, dejas un drāmas teātrī, kā arī modē, arhitektūrā un vizuālajā mākslā. Viņa radošo partneru vidū ir bijuši režisori Pēters Šteins, Luka Ronkoni, Daniēle Abado, Pīters Grīnevejs, Viljams Kentridžs, Deivids Kronenbergs un daudzi citi. Izrādes, kurām A. J. Veisbārds radījis gaismu režiju, uzvestas lielākajos teātros un festivālos visā pasaulē.

Septembrī paralēli darbam Latvijas Nacionālajā operā A. J. Veisbārds strādāja Milānas Teatro alla Scala, kur tika atjaunota Roberta Vilsona iestudētā Klaudio Monteverdi opera Popejas kronēšana. Vairāk par viņa darbu – www.ajweissbard.com.

"Gaisma ir tikpat nozīmīgs skatuves mākslas elements kā scenogrāfija. Dažreiz tā ir pat nozīmīgāka par dekorācijām. Es biju ieinteresēts piesaistīt profesionāli, kuram ir liela pieredze šajā jomā un no kura var mācīties," saka jauniestudējuma Fausts režisors Aiks Karapetjans, kuram šis ir otrais darbs operas žanrā. Iepriekš Latvijas Nacionālajā operā viņš iestudējis Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini. "A. J. Veisbārda gaismu režijā ir jūtams rokraksts un stils. Gaismu partitūru viņš būvē dramaturģiski. Tas nav tikai vizuālais efekts, viņš caur gaismām izstāsta stāstu. Viņam ir ļoti svarīgs ritms," piebilst režisors.

Fausta radošajā komandā strādā muzikālais vadītājs un diriģents Tadeušs Voicehovskis, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, videomākslinieks Artis Dzērve un kustību režisore Linda Mīļā.

Neilgi pirms Šarla Guno Fausta pirmizrādes A. J. Veisbārds atbildēja uz KDi jautājumiem.

Jums ir daudz darba piedāvājumu visā pasaulē. Kā izvēlaties projektus, kuros iesaistīties? Kāpēc piekritāt piedalīties Fausta jauniestudējumā Rīgā?

 Mani interesē darbs ar jauniem partneriem pilsētās, kurās vēl neesmu strādājis. Kaut gan vienreiz Rīgā esmu bijis – 2003. gadā režisors Pēters Šteins Rīgas Krievu teātrī iestudēja Antona Čehova Kaiju, es veidoju gaismu režiju. Kaija tapa kopražojumā ar Edinburgas festivālu. Viss tika uzbūvēts Skotijas galvaspilsētā un pēc tam atvests uz Rīgu.

Pēdējos gados kopā ar Robertu Vilsonu esam radījuši divas izrādes ar Mihailu Barišņikovu – Vecene un Vēstule cilvēkam. Es nodomāju – būtu interesanti kaut ko izdarīt Mišas dzimtajā pilsētā. Pērn ar Robertu Vilsonu strādāju Tallinā, kur tika iestudēta Arvo Perta Ādama pasija. Kad saņēmu piedāvājumu no Rīgas, es nevilcinājos ar atbildi. Aiks Karapetjans ir jauns režisors, un viņa idejas man šķiet interesantas.

Vai gaismu mākslinieka loma kļūst svarīgāka?

Es nezinu, vai tā kļūst svarīgāka, taču tagad noteikti ir daudz vairāk gaismu mākslinieku nekā jebkad agrāk. Tomēr šī profesija joprojām nav pienācīgi novērtēta gan mākslas vidē, gan ārpus tās. Cilvēkiem ir grūti saprast, kā darbojas gaisma. Viņi bieži to nemaz nepamana, ja tie nav īpaši dramatiski un spēcīgi gaismas efekti. Es izrādēs izmantoju simtiem efektu, un, ja skatītāji tos dažreiz neievēro, tas mani pat iepriecina. Gaisma var būt ļoti diskrēta, taču bez tās teātrī nevar iztikt. Gaisma rada atmosfēru.

Gaisma ir izteiksmes līdzeklis, kurš ir nemateriāls. Dekorācijas un kostīmi pēc izrādes dodas uz noliktavu. Aktieru un dziedātāju grimu var iemūžināt fotogrāfijās, savukārt gaisma uz skatuves visu laiku mainās, tā ir atkarīga no daudzu faktoru kombinācijas un skatuves vides – no scenogrāfijas, tērpiem un kustībām.

Gaismu mākslinieka profesiju var apgūt daudzās teātra skolās ASV. Es esmu studējis Veslija Universitātē Konektikutā, taču visvairāk zināšanu esmu guvis, strādājot savā jomā. Vēl pirms universitātes absolvēšanas es biju īstenojis 70 projektu.

Amerikas teātros ir cits radošās grupas sadarbības princips nekā Eiropā – Amerikā ir pieņemts strādāt komandā. Es nesaku, ka šis ir labākais veids, jo komandas darbs var radīt ne tikai lieliskas idejas, bet arī apjukumu. Eiropā par galveno idejas ģeneratoru tiek uzskatīts režisors. Viņš izsaka vēlmes citiem radošās grupas biedriem, kuri tās īsteno. Es uzskatu, ka gaismu mākslinieka uzdevums ir piedalīties izrādes koncepcijas veidošanā, plānošanā un īstenošanā.

Atšķirības starp Ameriku un Eiropu nosaka arī skatītāju orientierus. Amerikā viņus galvenokārt interesē aktieru vārdi un varbūt dramaturga vārds, savukārt Eiropā liela uzmanība tiek pievērsta režisoram, viņa piedāvātajai lugas vai operas interpretācijai. Tas daļēji izskaidro situāciju, kāpēc citi izrādes aspekti netiek pietiekami novērtēti.

Es ļoti gaidu mūsu Fausta pirmizrādi Rīgā. Es pievienojos radošajai komandai diezgan vēlu, kad iestudējuma koncepcija jau bija izstrādāta. Kāpēc gaismu mākslinieks netika piesaistīts pašā sākumā? Acīmredzot tāpēc, ka kādam šķiet, ka vispirms ir vajadzīga skaidrība par izrādes fiziskajām sastāvdaļām – dekorācijām, kostīmiem – un pēc tam var "ieslēgt gaismu". Man ir jābūt iesaistītam projektā no paša sākuma. Daudzi to diemžēl nesaprot un nezina.

Vai režisoru Robertu Vilsonu uzskatāt par savu nozīmīgāko radošo partneri?

Kopā ar viņu esmu īstenojis vairāk projektu, nekā iespējams uzskaitīt. Boba Vilsona teātris ir formālistisks, taču viņš vienmēr domā par skatītāju. Bez šādas pieejas vispār nav vērts strādāt. Teātra izrāde nav teorētisks, bet praktisks pasākums, kas notiek reālā laika režīmā. Teātris daudz zaudē, ja mākslinieki aizmirst par skatītāju – viņam vienmēr ir jābūt pirmajā vietā. Izrādes autoriem un izpildītājiem var būt savi priekšstati par to, ko viņi vēlas izdarīt un ko šis darbs viņiem nozīmē, taču tas nav svarīgi. Izšķirošais ir tas, ko iegūst skatītājs un kāda ir viņa pieredze. Tā ir Boba Vilsona mācība, ko esmu iegaumējis.

Droši vien daudzi mākslinieki un režisori, kuri jūs aicina sadarboties, prasa: "Izdariet mums kā Vilsonam"?

Nē, man nenākas atkārtot vienas un tās pašas idejas. Protams, Bobam Vilsonam ir unikāls un atpazīstams vizuālais stils. Taču es katru viņa izrādi, kurā esmu bijis iesaistīts, uztveru citādi – man tās nav vienādas. Katrs iestudējums ir atšķirīgs un unikāls – gan tas, kuru es veidoju kopā ar kādu slavenu režisoru, gan tas, kurā sadarbojos ar jauniem māksliniekiem un studentiem. Mana darba metode nemainās.

Gaismu tehnoloģijas spēlē īpašu lomu ne tikai teātrī, bet arī lielākajos popmūzikas koncertos. Vairs netiek būvētas monumentālas dekorācijas – piemēram, Bejonsē un Kanjes Vesta šovos gaisma kļūst par scenogrāfijas galveno elementu.

Tas ir pavisam cits darbības virziens. Koncertos tiek izmantota īpašība, ka gaisma ir ļoti ātrs instruments. Gaismas aprīkojumu var izmantot atkārtoti un dažādās konfigurācijās. Var iegūt daudzveidīgus efektus. Savukārt ar uzbūvētām dekorācijām ir ļoti grūti kaut ko izdarīt no jauna. Turklāt lielie koncerti parasti notiek arēnās un paviljonos – tur katru reizi ir nepieciešams būvēt skatuvi, uzstādīt un piekārt aprīkojumu pie griestiem. Šādos apstākļos gaisma kļūst par scenogrāfiju un arhitektūru. Datorprogrammas ļauj plānot un programmēt gaismas efektus.

Savos projektos es šādas tehnoloģijas nelietoju, jo mani neinteresē izmantot gaismas staru kūļus kā arhitektūru. Vairumā gadījumu es vēlos izveidot nemainīgu gaismas apjomu. Teātros un muzejos ir virsmas, kuras es "apstrādāju" ar gaismu, – sienas, ekrāni, matērijas, cilvēki uz skatuves. Savukārt arēnās notiekošajos koncertos šādu virsmu nav – tā ir tukša telpa, kurā gaisma veido arhitektūru.

Jūs jau ilgus gadus dzīvojat Itālijā. Kā jūtaties Eiropā?

Es atbraucu uz Eiropu, jo tā piedāvā atšķirīgu māksliniecisko vidi salīdzinājumā ar ASV. Es centos neteikt "nē" projektiem, kuri man tika piedāvāti, un tā bija iespēja apceļot pasauli. Šis ir viens no noderīgākajiem padomiem, kādu varu sniegt jauniem māksliniekiem un visiem, kuri plāno strādāt mākslā, – vismaz karjeras sākumposmā uzreiz nesakiet "nē". Manis teiktais "jā" atveda mani uz Eiropu, šeit esmu atradis vairāk resursu un iespēju, nekā man bija Amerikā.

ASV kultūra un māksla netiek atbalstīta no federālā budžeta, viss ir atkarīgs tikai no privātā finansējuma. Tas nosaka pavisam citu domāšanas veidu un darbības modeli. Lielākā greznība, kas ir pieejama māksliniekiem Eiropā, ir laiks un darbaspēks. Amerikā finanšu resursu dēļ tas ir ierobežots. Kad īstenojam kādu projektu ASV, pretī katrai pozīcijai plānā ir izteiksme dolāros. Tur ir norādīts, kad jums ir pārtraukums un cik tas maksā. Cik dienu jūs strādājat, un cik tas maksā.

Visiem ir jādarbojas efektīvi. Nav labi velti tērēt laiku un naudu, taču visā ir nepieciešams līdzsvars. Es ar lielu cieņu izturos pret to, ka Eiropā mēs izmantojam publisko finansējumu, tāpēc jo svarīgāk ir būt produktīviem un apzinīgiem. Svarīgi pārliecināties, ka nekas neiet zudumā, taču pilnīgi bez tā mākslinieciskajā procesā arī nevar iztikt. Tā ir liela Eiropas kultūras un mākslas atbalsta sistēmas priekšrocība, bet šīs iespējas nedrīkst ļaunprātīgi izmantot.

Šarls Guno. Fausts

Diriģents Tadeušs Voicehovskis, režisors Aiks Karapetjans

LNO 30.IX plkst. 19, 1., 2.X plkst. 19, 2., 24.XI plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–65

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO