jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Otrdiena, 2017. gada 10. janvāris
Bija palikusi pāri tikai flauta

Inese Lūsiņa, kulturasdiena.lv 

Profesoram Vilnim Strautiņam LMA un LMT Gada balva mācībspēkam

Tā nopietni sāku tūlīt pēc Konservatorijas beigšanas 1965. gadā. Tas bija mans otrais darbs, jo kā mūziķis sāku strādāt, vēl mācoties otrajā kursā, – par savu vairāk nekā pusgadsimtu ilgo pedagoģiskā darba pieredzi saka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) emeritētais profesors Vilnis Strautiņš. Koncertā JVLMA dzimšanas dienā 11. janvārī viņš saņems JVLMA un LMT Gada balvu 2016 augstskolas gada labākajam mācībspēkam. Tajā pašā vakarā Gada balvu jaunajam mūziķimsaņems koklētāja un 3. semestra studente Līga Griķe un pianists, 5. semestra students Daumants Liepiņš.

Flautistu tēvs

Par Mūzikas akadēmijas mācībspēku Vilnis Strautiņš kļuva 1971. gadā, kad Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) vadošo flautistu un Dārziņskolas skolotāju uzaicinājis toreizējais akadēmijas pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu katedras vadītājs Gunārs Ordelovskis. Profesora flautas klasi beiguši 60 studenti, un daudzi viņa bijušie audzēkņi patlaban ir redzami Latvijas orķestru mūziķi: Anete Toča, Ilze Urbāne un Aiva Zauberga muzicē LNSO, Ilona Meija un Ieva Pudāne – Sinfonietta Rīga, Reinis Lapa un Vita Rozēna – Liepājas simfoniskajā orķestrī, Dace Bičkovska un Liene Denisjuka-Straupe – orķestrī Rīga. Maģistrante Vita Rozēna turklāt nesen uzvarējusi Jurjānu Andreja starptautiskajā konkursā, saņemot arī publikas simpātiju balvu un balvu par labāko latviešu komponista skaņdarba interpretāciju. Tomēr pat vairāk par audzēknes uzvaru sīvajā 23 flautistu konkurencē profesors priecājas par to, "kā tieši  viņa spēlēja, jo ļoti centāmies panākt, lai viņas mūzika runātu un būtu izteiksmīga". Viņaprāt, tieši ar šo spēles aspektu flautiste iepatikusies publikai.

Vilnis Strautiņš lasa arī lekciju kursus atskaņotājmākslas vēsturē, spēles metodikā, skaņdarbu interpretācijām, savukārt pūšamo un sitaminstrumentu katedras pedagogu koncertos Rīgas Latviešu biedrībā stāsta par izcilām Latvijas mūzikas personībām.

Sākums pašmācībā

Pats Vilnis Strautiņš gan ceļu mūzikā sācis kā autodidakts, Alūksnē spēlējot vidusskolas pūtēju orķestrī. "Flautu izvēlējos ļoti nejauši. Vidusskolai atveda pūšaminstrumentu komplektu. Kamēr kautrīgi stāvēju maliņā, visi spožie ragi uzreiz tika izķerti, un, kad es tiku klāt, bija palikusi tikai flauta. Bet es jau pirmajā vakarā pēc dzirdes sameklēju "ķērienus" un otrajā dienā gāju uz mēģinājumu," atminas Vilnis Strautiņš. Pēc pāris gadiem viņš atbraucis uz Rīgu, kur uzņemts J. Mediņa Mūzikas vidusskolā. Iestāties neesot bijis viegli, taču flautistu tolaik Latvijā bijis ļoti maz un tos vajadzējis.

"Man diezgan ātri izdevās progresēt, un jau drīz bija dažādi piedāvājumi kaut kur spēlēt. Mediņos mācījos vēl tikai 2. kursā, kad nelielā orķestrītī, ko Nacionālajā teātrī vadīja Alfrēds Tučs, spēlēju vienās Skroderdienās Silmačos. Jutos ļoti lepns, ka esmu nospēlējis no lapas un kaut cik pareizi." Savulaik – Konservatorijas studiju laikā jau 1961. gadā –  diriģents Leonīds Vīgners uzaicinājis jauno censoni uz Radio simfonisko orķestri (tagadējo LNSO). Pabeidzot Konservatoriju, viņš gan bijis spiests no turienes aiziet, jo nozīmēts darbā Operā. "Sākumā biju sarūgtināts, taču vēlāk biju ļoti priecīgs. Pēc trim gadiem atgriezos, taču darbs Operā man iedeva ļoti daudz. Apguvu repertuāru un mazliet citādu spēles manieri. Vairāk sāku saprast mūzikas vokālo dabu. Pūšaminstrumentu mūziķiem tas ir īpaši svarīgi, jo mūsu ierocis spēlē ir elpa." Pedagoģiskajā darbā noderot viss, ko Strautiņš savā orķestra mūziķa pieredzē mācījies no diriģentiem un solistiem. "Orķestra partijas nav tikai notis. Jābūt gatavam, ka viens diriģents var likt spēlēt tā, bet nākamais – pavisam citādi, jo interpretācijas atšķiras. Diriģenta pašlepnumu es pazīstu."

Stresa gadi

Vilnis Strautiņš bija LNSO orķestra pirmā flauta līdz 1989. gadam, kad atmodas entuziasmā piekritis uzņemties orķestra direktora pienākumus. Sekojuši astoņi stresa pilni gadi (līdz 1997. gadam). "Tagad ar vēsu prātu nebūtu to uzņēmies darīt. Nekad! Bet tolaik parāva līdzi vispārējā aizrautība," viņš saka, atceroties smagās, nogurdinošās orķestra "izdzīvošanas turnejas" pa Eiropu 90. gados: reiz Vācijā un Šveicē 20 dienās sniegti 22 koncerti! Toties iedvesmojis pirmoreiz 8. novembrī pieļautais koncerts Nacionālajā teātrī 1989. gadā. "Man izdevās pierunāt diriģēt Leonīdu Vīgneru, jo viņš bija saikne starp tā brīža un neatkarīgo pirmskara Latviju. Viņa fiziskie spēki nebija nekādi spožie, vadāju žigulītī uz mēģinājumiem, burtiski pie rokas turēdams. Spēlējām darbus, kuri agrāk gulēja plauktos. Jānis Peters teica ievadvārdus Tas bija liels saviļņojums visiem." 

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO