jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 10. februāris
Komponists Pēteris Plakidis. Mūzikā tagad drīkst visu

Līga Rušeniece, nra.lv 

«Man patiešām nepatīk svinēt ne dzimšanas, ne vārda dienas. Kādreiz kaut kas noticis spontāni, bet īpašas rīkošanas nav bijušas. Pēdējo reizi svinēju, kad man apritēja 50 gadu, bet arī tas bija sabiedrības spiediena rezultātā. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk cenšos bēgt no publicitātes,» saka komponists Pēteris Plakidis. 4. martā viņam apritēs 70 gadu, un mākslinieks jubilejā tiks godināts jau sestdien, 11. februārī, Lielajā ģildē, kur notiks tradicionālais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts.

Turpinot 2005. gadā iesākto tradīciju, tajā piedalīsies visi profesionālie simfoniskie orķestri, bet programmā iekļauti latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi, būs arī latviešu komponistu - jubilāru - simfonisko darbu atskaņošana. Koncerta programmā skanēs Gundegas Šmites un Artura Maskata jaundarbi, Jāzepa Mediņa un Pētera Plakida skaņdarbi. Spilgtais stilizācijas meistars Pēteris Plakidis 4. martā svinēs savu 70. dzimšanas dienu, kas šajā vakarā tiks ieskandināta ar pirms gadiem trīsdesmit rakstīto Dziedājumu. Tas savulaik veltīts Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 60. jubilejai un tolaik tika atskaņots diriģenta Vasilija Sinaiska vadībā, bet šoreiz pie diriģenta pults būs Guntis Kuzma.

Ne kā pravietojums

Komponists Pēteris Plakidis atzīst, ka īpaši Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim viņš savulaik rakstījis vairākus skaņdarbus, bet lēmumu par Dziedājuma atskaņošanu pieņēmuši koncerta rīkotāji. Nesen ticies ar Gunti Kuzmu, diriģents īpaši uzsvēris, ka Dziedājums radies 1986. gadā, īsi pirms atmodas laika. «Guntis Kuzma man arī jautāja, par ko ir šis skaņdarbs. Man ļoti nepatīk šādi jautājumi, bet viņš nezināja, ka man nepatīk. Atbildēju, ka kaut kas no tuvojošās atmodas vēsmām, iespējams, arī ir šajā darbā, jo tajā ir tēmas, kas nepārprotami saistītas ar latviskumu, bet es negribētu, ka visu uztver pārāk burtiski - atmodas pravietošana, manas priekšnojautas. Protams, pasaules mūzikā ir pravieši, kas iepriekš paredzējuši notikumu. Iespējams, ka man kaut kas līdzīgs laimējies ar šo darbu. Gustavam Māleram nelaimējās ar Dziesmām par mirušiem bērniem [pēc to publicēšanas traģiskas sakritības dēļ mira Mālera meitiņa], Fransiss Pulenks priekšvēstnešoja 2. pasaules karu, tāpat arī Šostakovičs un tā tālāk... Ir brīnišķīgs teiciens - mūzika, izņemot pati sevi, neko citu nepauž. Taisnība. Par ko ir Baha fūga? Neviens to nepateiks. Katram ir sava asociācija, klausoties skaņdarbu. Šādus jautājumus labāk neuzdot,» saka Pēteris Plakidis. Komponistam prieks, ka Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir kļuvis par tradīciju, iesakņojies pašmāju kultūras norisēs, notiks jau 11. reizi. «Katrā ziņā latviešu mūzika regulāri skan, un ir patīkami, ka katru gadu tiek atskaņoti arī jaundarbi, turklāt katrs šāds koncerts atsauc atmiņā kaut ko labu no vecākiem laikiem.»

Nepaspējis aizbēgt

«Man bija viltīgs plāns - savā dzimšanas dienā paslēpties no visiem, izvairīties no jebkuras publicitātes, bet nupat nācās pagulēt slimnīcā, tāpēc arī neizdevās izbēgt no publicitātes,» ar sev raksturīgo humora izjūtu saka Pēteris Plakidis. Dzimšanas dienas, kurās pēdējais skaitlis ir pieci vai nulle, viņš uzskata par veselību bojājošām. «Es pats neesmu pakustinājis ne pirkstu, lai marta sākumā kaut kas notiktu. Zinu, ka aprīlī būs koncerts Latvijas Radio studijā. Man pašam nepatīk uzprasīties uz autorkoncertu - man ir dzimšanas diena, lūdzu, mani godiniet. Ja mani uzaicina, tad es labprātāk vai izvairīgāk piekrītu, bet daudz labāk man patīk, ja manu mūziku nospēlē vienkāršā koncertā vienkāršiem cilvēkiem, nesaistīti ne ar kādiem cipariem,» teic Pēteris Plakidis.

Komponists visu mūžu uzstājies arī kā pianists un koncertmeistars, daudz muzicējis kopā arī ar dzīvesbiedri mecosoprānu Maiju Krīgeri. Šo sava radošā mūža daļu viņš uzskata par daudz «pateicīgāku», jo «izpildītājmākslinieks savus ziedus un aplausus saņem tūlīt, arī balli rīko uzreiz. Komponists pie skaņdarba nosēž gadu un vēl vairāk, nomokās un tad ar šausmām konstatē, ka laikam šoreiz nesanāk... Ja darbs ir izdevies un turpina skanēt, tad, protams, komponistam gandarījums ir ilgstošāks, bet nav jau zināms, vai, cik un kuri no maniem darbiem paliks vēsturē. Par mūsdienu mūziku daudzi ironiski saka - ja skaņdarbs uzrakstīts un to nospēlē, tad tas ir labs darbs, ja to nospēlē vairāk par vienu reizi, tad tas ir ļoti labs darbs, ja vēl vairāk, tad ļoti, ļoti labs darbs. Jo šobrīd mūzikā ir krīzesveida putra. Mūzika ir evolucionējusi savā sarežģītībā un uztveres grūtumā. Tai pretstatā ir jaunā vienkāršība, kad viss tiek vienkāršots. Minimālismā viss novests līdz visvienkāršākajām iedomājamām formulām, pat dažu skaņu atkārtojumam. Viens no maniem vismīļākajiem sacerējumiem minimālisma virzienā ir Džona Keidža skaņdarbs klavierēm 4:33, tajā izpildītājs sēž pie instrumenta un nespēlē neko, dažkārt tikai dekoratīvi pāršķir kādu lappusi. Šo skaņdarbu esmu gatavs klausīties daudz reižu no vietas. Ar šo mūziku man ir sarežģītas attiecības. Un tad vēl ir Jaunais vilnis, kas visu noskalo pāri - notiek greznās zālēs, biļetes maksā lielu naudu, lai klausītos, atvainojiet, ārkārtīgi lētu mūziku.»

Kā pašam gribas

Lai arī jau vairākus gadus Pēteris Plakidis ir pensijā, viņš joprojām pasniedz jaunajiem komponistiem Mūzikas akadēmijā, tomēr svarīgi, ka viņš nepasniedz tieši kompozīciju, bet ar to saistītus kursus. «Tikko kā saņēmu pensiju, pateicu - nevienu studentu kompozīcijā. Es nezinu, kā to darīt. Jo katrs darīs citādi, kas pieņemams vienam, tas nav pieņemams otram. Turklāt zināmi daudzi gadījumi, kad audzēknis nonāk pārāk tiešā sava skolotāja ietekmē, tas arī nav labi,» uzskata Pēteris Plakidis. Latviešu komponistu jauno paaudzi viņš apzīmē ar vārdu «dažādi» un paskaidro, ka daži studenti cenšas tikt līdzi vismodernākajiem mūzikas strāvojumiem, bet dažus viņam gribas nosūtīt atpakaļ uz koledžas jaunākajiem kursiem vai pat uz bērnudārzu ar mūzikas novirzienu. Un tomēr pasniedzēja darbs, tikšanās ar jauniem cilvēkiem viņu mobilizējot. «Interesanti ar viņiem aprunāties, izzināt viņu uztveri, domas un gaumi, mēģināt to saprast, lai gan daudz kas patiešām nav saprotams,» nosaka Pēteris Plakidis.

Pārējo laiku viņš kodolīgi apzīmē ar «vecumdienu baudīšanu un dzīvošanu tā, kā pašam gribas». Reizēm arī mājās pamuzicējot sava prieka pēc, bet pašlaik, kad nesen pabijis slimnīcā, šādas ieceres uz laiku jāatliek. Tomēr viņam būtu vēlme vēl uzstāties kādā koncertā, protams, rēķinoties ar savām iespējām. «Es labprāt sagatavotu repertuāra ziņā šim brīdim sev pa spēkam esošu programmu, nepretendējot uz akrobātisku virtuozitāti, bet kaut ko tādu, ar kuru vēl varētu pamuzicēt. Tas būtu labi, ja man vēl kāds koncerts būtu,» Pēteris Plakidis izsaka cerību.

Par jautājumu, vai un kādu mūziku viņš šobrīd labprāt klausās, viņš pasmaida un nosaka, ka iecienītākais esot Džona Keidža 4:33... «Pašam aktīvi muzicēt ir pilnīgi kaut kas cits nekā klausīties no malas. Klasiskās mūzikas izpildīšanas joma ir standartizējusies, visi zina, kā labi un pareizi spēlēt klasiku - tehniska perfekcija un nevainojamība ir absolūti obligāts priekšnoteikums, arī tradīciju ievērošana, turklāt vecmeistari visu jau ir izdarījuši un noteikuši, kā kam ir jāskan. Ir izvilkts aritmētiski vidējais, ko šajā jomā var izdarīt, un to visu gremot un pārgremot vairs negribas. Izpildītājmākslinieka personiskais redzējums lielā mērā ir izstumts ārā,» uzskata Pēteris Plakidis un piebilst - «skumji, bet daudz kas ir prognozējams».

Pagaidām viņš vēl nesaka, ka komponēšanu licis malā. «Ja nu kaut ko vēl izdodas uzrakstīt, es būšu tikai priecīgs. Turklāt ir daži piedāvājumi, es pat esmu apsolījis, bet man ir šausmīgas bailes, kā izdosies. Termiņš ir. Tas gan mobilizē, gan rada nervozitāti.»

Savu 70. dzimšanas dienu 4. martā, visticamāk, viņš svinēs kopā ar sievu un meitu Agati, kas šobrīd dzīvo un strādā Liepājā. «Meita ir profesionāla mūziķe, kādu laiku strādāja šajā jomā, tomēr īsti omulīgi tajā nejutās. Viņa visu mūžu mīlēja medicīnu, izstudēja un tagad strādā par pulmonoloģi Liepājas slimnīcā,» stāsta Pēteris Plakidis. Iespējams, vasarā viņš aizbrauks tur kādu laiku padzīvot. Iespējams, negaidīs līdz vasarai un pie meitas brauks jau savā dzimšanas dienā.

***

Pēteris PLAKIDIS

• Komponists, pianists, koncertmeistars

• Dzimis 1947. gadā Rīgā

• Precējies, dzīvesbiedre - mecosoprāns Maija Krīgena, meita Agate

• Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas (no 1990. g. Latvijas Mūzikas akadēmija) kompozīcijas klasi (1970) un asistentūru (1975) pie prof. Valentīna Utkina

• Strādājis par Drāmas (tagad Nacionālā) teātra mūzikas daļas vadītāju (1969-1974)

• Kopš 1974. gada strādā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, profesors

• Rakstījis simfoniskos darbus, instrumentālos koncertus, kamermūziku, kora un solo dziesmas, tautasdziesmu apdares, mūziku teātra izrādēm, kinofilmām

• 1991. gadā izveidojis The Transatlantic trio kopā ar čellistu Ivaru Bezprozvanovu un klarnetistu Eriku Mandatu (ASV), trio uzstājies Latvijā, Apvienotajā Karalistē un ASV

• Latvijas Komponistu savienības biedrs (kopš 1971)

• Saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (1982), Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1990)

• Saņēmis Latvijas Komjaunatnes prēmiju (1976), Ivanova prēmiju (1987), Lielo mūzikas balvu (1996)

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO