jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2017. gada 13. februāris
Humpalu un pieticības estētika. Diskusiju par Ventspils Mūzikas skolas ērģelēm turpinot

la.lv 

ANDRIS DZENĪTIS*

Ventspils Mūzikas vidusskolā strādāju ceturto no savas pedagoģiskās pieredzes nepilniem 13 gadiem. Pirmoreiz, kad ierados “pilsētā ar rītdienu” un sāku savu darbu vēsturiskajā ēkā uz stūra, uzreiz sapratu, ka mūzikas skola ir tā, kurai vajadzīga “rītdiena”, citādi tā kļūs “vakardiena” – klasēs valdīja sasmacis drēgnums, citur no sienām un griestiem lobījās apmetums, dažas telpas, gan romantiski, bet vairāk atgādināja hipijiem pieņemamo “man vienalga kā, galvenais, ka dzīve skaista”.

Sekoja Zolitūdes traģēdija. Steidzami aktuāls kļuva jautājums par to, ka skola, patiesībā ir avārijas stāvoklī. Šobrīd Ventspils Mūzikas Vidusskola – viena no Latvijas lielākajām profesionālajās vidējās mūzikas izglītības iestādēm, ir bez savām telpām. Audzēkņi svaidās starp vairākām, skolai nepiederošām ēkām, un skaidrs, ka tas var būt tikai īslaicīgs risinājums. Taču tā, it kā loģiski – būtu arī iespēja pamatoti tikt pie jaunām, savām telpām. Un, kamēr galvaspilsētā notiek strīdi, un katrs velk deķi uz savu pusi – pie reizes iegūt vēl vienu, augstvērtīgu reģionālo koncertzāli ar lielisku akustiku, un šim – ērģeļbūves novadam atbilstošām, unikālām ērģelēm, kuras skandināt vēlēsies ne tikai labākie pašmāju, bet arī citzemju mūziķi. Varbūt ir reāla iespēja rast pienācīgu alternatīvu Latvijas populārākajām koncertērģelēm Rīgas Domā, ērģeļmūzikas zvaigznes aicinot arī uz Ventspili.

Augstprātīgs ir sabiedrības apsiekalotais viedoklis par to, kas tad tur mācīsies, kas ies uz koncertiem, kas spēlēs miljonu vērtās ērģeles? Jau mācās. Šo dažu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka Ventspils skolā ir vieni no zinātkārākajiem, domājošākajiem, erudītākajiem, cilvēcīgi – atvērtākajiem jauniešiem, kādus man jebkad izdevies sastapt. Tikai šo četru gadu laikā, no maniem audzēkņiem trīs atšķirīgas dāmas ar individuālu rokrakstu, personību, un lieliskām sekmēm ir nolēmušas turpināt studijas Latvijas mūzikas Akadēmijas kompozīcijas nodaļā, un šis process, jūtami, turpināsies arī ar nākamo gadu absolventiem.

Taču, ne jau par mani – šajā skolā nav retums ļoti erudītas, laikmetīgas un pasaules mūzikas aktualitātēm sekojošas mūzikas vēstures skolotājas. Šī ir vienīgā skola Latvijā, kur augsti profesionālā līmenī iespējams iegūt vidējo profesionālo izglītību skaņu režijā un gaismošanā, džeza nodaļā strādā Latvijā iecienīti un pazīstami šī žanra praktiķi. Nav nemaz jāuzskaita, kas šo skolu ir absolvējuši visā tās pastāvēšanas laikā – tās ir katram pazīstamas populārās un klasiskās mūzikas izcilības. Nē, visi nemācās Rīgā! Ja ir šaubas – audzēkņu pietiek, un tie (nez kāpēc) uz Ventspili mācīties brauc ne tikai no reģiona, bet arī no Rīgas, un citiem Latvijas novadiem.

Un, protams, ērģeļu klasi vada Lielās mūzikas balvas laureāte Kristīne Adamaite. Viņai – vairāki veiksmīgi audzēkņi, taču apgūt ērģeļspēli, un iemīlēt instrumentu, spēlējot uz sintezatora ar pedāļiem, nav labs risinājums. Tad jau varētu lielākajiem šīs idejas kritizētājiem, daži no kuriem savu mūžu pavadījuši pie dažādiem sintezatoru modeļiem, arī ieteikt cilvēka balsi savos opusos, vai pat operā aizstāt ar digitāli semplētu superdziedātāju.

Lietas, diemžēl maksā tik, cik tās maksā. Drīzāk jāsāk atbrīvoties no gadu desmitiem, asinīs rūgti iedzijušās pieticības, skaudības par to, kas kaimiņa sētā notiek, “bet kas ar mani notiks?”, un “visu pēc iespējas lētāk un ātrāk” principa. Jo, kā rāda vairāki piemēri, bieži par visu, beigu beigās vienalga, maksājam daudzkārt dārgāk. Protams, varam skolu celt tepat kāpās no veciem Līvānu māju skaidu platu moduļiem, jo ar tādām taču pilna Latvija, protams, varam nopirkt no somiem lietotas humpala ērģeles, un koncertēt autoostas hallē, jo tur labi skan.

Iespējams, Ventspilī līdz šim ir problēmas ar koncertu apmeklētību, taču, diemžēl, “Jūras vārti” ir labi piemērota vieta tikai popmūzikas un teātra norisēm, savukārt citas ir par mazu, piemēram, simfoniskā orķestra vajadzībām, kurš arī Ventspilī nu ir savs. Arhitektūra audzina publiku, un zinām, cik ļoti mainījies interesentu pieprasījums pēc kultūras dzīves citās pilsētās, kurās tapušas jaunas kultūras bākas. Pie tā ir jāstrādā!

Iespējams, finansējuma ceļi dažkārt ir neizdibināmi, sapiņķerēti, netīri, sarežģīti, taču ja rodas iespēja investēt arī (!!!) mākslā, ne tikai izklaidēs (kuru, piemēram, interesē, cik izmaksā Valsts dalība Eirovīzijas konkursā, vai kāda vācu seriāla iegāde?), kāpēc to neizmantot, un grauzt pašiem savu vēl dzīvo kāju, kā arī nepārtraukti piesaukt citas, svarīgākas vajadzības. Nē – vajadzības ir dažādas. Un kvalitatīva jauniešu kultūrizglītība ir akūta nepieciešamība. Priecāsimies, nevis skaudīsim par to, ka top jauna, skaista, skanīga ēka. Savas nelaimes risināsim savā sētā, un, cik vien iespējams, centīsimies meklēt atbalstu paši saviem lieliskajiem projektiem un iecerēm!

Lai nedzirdētu tradicionālas izteikas, vēlos vien piebilst, ka par šo viedokli Ventspils Dome man nemaksā. Tas tapis brīvprātīgi.

*Autors ir komponists, Ventspils Mūzikas vidusskolas pedagogs

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO