jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2017. gada 16. februāris
Georgs Pelēcis: Augstākais līmenis – kad nezini, kur tevi atskaņo

Vita Krauja, Kultūrzīmes 

Vēl daudziem atmiņā viens no spilgtākajiem notikumiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā – koncerts “Dzimuši Rīgā” ar pasaules zvaigžņu piedalīšanos. Skanēja E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”, Artura Maskata “Tango” un Georga Pelēča “Plaukstošais jasmīns”, kuru kopā ar “Kremerata Baltica” atskaņoja desmitgadīgais brīnumbērns vijolnieks Daniils Bulajevs…

Šogad komponistam un vienam no autoritatīvākajiem mūzikas zinātniekiem Latvijā, Mūzikas akadēmijas profesoram Georgam Pelēcim apritēs septiņdesmit. Viens no spilgtākajiem notikumiem mūzikas žanrā būs viņa klavierēm un simfoniskajam orķestrim rakstītā “Klavierkoncerta” pirmatskaņojums piektdien, 17. februārī, Lielajā ģildē. “Klavierkoncertu” atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie klavierēm sēdīsies Vestards Šimkus un pie diriģenta pults stāsies An­dris Vecumnieks.

– Vai savā radošajā mūžā jūtaties gana spēlēts, gana pieprasīts?

G. Pelēcis: – Aizvien vairāk… Šis gads pilnīgi nejauši veidojies blīvs un interesants, arī iepriekšējais bija gana dāsns pirmatskaņojumiem. Protams, būtu gribējies, lai viss sāktos agrāk, jo bija jau septiņdesmitie, astoņdesmitie, vēl deviņdesmito sākums, kad mani uztvēra kā tādu baltu vārnu…

– Jo bijāt uzticīgs romantismam, melodiskumam, skaistajam mūzikā…?

– Kolēģi vairāk nodarbojās ar sarežģītu mūziku, sarežģītām koncepcijām un mūzikas valodu, kas skaitījās moderni, mūsdienīgi un pareizi, bet viss vienkāršais it kā raisīja izbrīnu: kāpēc tā? Ar Ivanovu, Grīnupu, Šmitbergu, Eifeldi un citiem mūzikā ienāca protests, neapmierinātība, sāpes, vēlāk arī Vasks tam pievienoja savu balsi. Atsaucoties uz sabiedrības sāpēm, konsonanses aizstāja ar disonansēm, pazuda eifonija… Ir saprotams, ka māksla un mūzika atspoguļo sabiedrības sāpes, taču no daiļskanības sāka atteikties kaut kā ļoti vieglprātīgi. Turklāt vienmēr pastāvējuši arī citi ceļi ar īpašām un paliekošām vērtībām mūzikā – mīlestība, ģimene, ticība, baznīca… Ja ielūkojamies mūzikas vēsturē, tad pirmskara laikā tā nenodarbojās ar sabiedrības problēmām un sāpēm. Mūzikā valdīja bezgalīgs romantisms, kaut vai lai ielūkojamies trīs brāļu Jāņa, Jāzepa un Jēkaba Mediņu pasaulē vai arī Skultes simfonijās. Man bija žēl atteikties un šķirties no romantisma, ko mūzika bija sasniegusi, jo romantisms mūzikā ir ļoti liela vērtība, bez kā cilvēks nevar iztikt. Tas ir kā ziedi dabā, un es mūzikā vienmēr esmu juties kā dārznieks.

– Kāda bija sajūta “baltās vārnas” ādā?

– Diez kas jau nebija. Bet, no otras puses, tas arī norūdīja. Padomāju – varbūt neesmu uz pareizā ceļa? Bet tad apzinājos: romantisms ir mans aicinājums un misija. Bet kā to uztver – tā vairs nav mana problēma. Tas, kā es rakstīju septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, tolaik bija izņēmums, tagad – gandrīz vai norma. Piemēram, diriģenta Māra Sirmā ierosinātā aizsākuma “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei” koncertos Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē ļoti daudzi jauni komponisti raksta konsonansēs tā, kā divdesmitā gadsimta otrajā pusē nemaz nevarēja iedomāties. Arī Pēteris Vasks pēdējā laikā kļuvis gaišs un romantisks… Starp citu, ne velti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekštecim nosaukums bija “Eifonija”, kas nozīmē – daiļskanība.

– Arī savā jaunajā “Klavierkoncertā” esat palicis uzticīgs romantismam un saviem mūzikas tēliem. Stāstījāt, ka skaņdarbs uzrakstīts jau pirms trim gadiem.

– Mūsdienās ir normāli, ka vieglāk uzrakstīt pat lielu skaņdarbu, nekā tikt līdz pirmatskaņojumam. Orķestriem, kuru Latvijā nemaz nav tik daudz, savi plāni jau vairākus gadus uz priekšu. Partitūru vispirms parādīju pianistam Vestardam Šimkum. Kad tā viņu ieinteresēja, jau mierīgāku sirdi sniedzu Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Klavierkoncerta nosaukums ir “Musica confinanta”, tam ir sešas daļas, kopumā 45 minūšu izvērsumā. Neparastais nosaukums nozīmē “pierobežas mūzika”. Jo jūtos, godīgi sakot, vienā no savas radošās biogrāfijas pēdējiem posmiem (pasmaida). Gribas atskatīties uz noieto ceļu. Tādēļ arī pirmajai daļai, kur ar zināmu nostalģiju atklāšu domas par aizvadītās radošās dzīves lielāko posmu, nosaukums ir nevis “prelūdija”, kā tradicionāli skaņdarbu sākumiem mēdz būt, bet “postplūdija”. Tālāk koncerta pamatdaļā “via passata” pavērsies viss mans noietais ceļš ar savu emocionālu kopsaucēju, bet nākamajās daļās “toccata furiosa” un “scerco sereno” – kā spožā elfu pasaulē, vieglā, plūstošā, gaisīgā mūzikā – sekos atsauksmes uz radošās dzīves poliem. Visbeidzot 6. daļā – “Prelūdijā” – esmu iekļāvis domas par nākotni. Jo piederu cilvēkiem, kas pārliecināti, ka dzīve nebeidzas ar kaut ko šajā pasaulē, bet gan ka priekšā stāv kaut kas nozīmīgs, svarīgs un jauns.

– Esat sarakstījis vairāk nekā simt skaņdarbus. Vai varat nosaukt trīs jums pašam vislielāko prieku un gandarījumu sagādājušos?

– Vēl septiņdesmitajos sarakstītā Jaungada mūzika klavierēm – mana radošā virziena atklājēja –, ko vēl šodien atskaņo kā Latvijā, tā ārzemēs. 80. gadu sākumā tapušais koncerts trompetei un lielajam simfoniskajam orķestrim. Un kā trešais – krājums korim a cappella par Dāvida psalmu tekstiem. Negribu lielīties, bet man šķiet, ka pasaulē nav otra tāda skaņraža, kurš būtu izmantojis nevis atsevišķas Dāvida vārsmas, bet visus 150 psalmus. Kaut kā radās azarts, un desmit gadu laikā pamazām tiku ar to galā. Māris Sirmais ar savu kori “Latvija” vairākus jau atskaņojis.

– Kādēļ jau minētajam Māra Sirmā aicinājumam komponistiem rakstīt dziesmas kā veltījumu Latvijas simtgadei savai dziesmai izmantojāt Raiņa “Mēnestiņa mīlestību”? Vai arī dzejoļa romantiskās dabas dēļ?

– Jo to neviens vēl nebija komponējis… Kā dzejnieku visvairāk gan mīlu Antonu Austriņu. Nupat pabeidzu ciklu “Dzīves burvība” jauktajam korim ar trīspadsmit Austriņa dzejoļiem. Varbūt Māris Sirmais būs tik 
laipns, ka pirmatskaņos, varbūt jau šoruden. Savu kārtu gaida arī “Ceriņu dārzā”, ko Gidons Krēmers ar “Kremerata Baltica” solījis pirmatskaņot Lielajā ģildē 3. aprīlī. Bet 8. maijā slavenais trio “Art-­i-Shock” savā jaunajā programmā iekļāvis arī manu “Pieneņu lauku”. Vēl jau man ir arī “Kreimeņu vīraks”… Tā mana ziedu buķete krietni sakuplojusi. Vēl vasarā Cēsīs “Kremerata Baltica” grib atskaņot manu koncertu obojai un kamerorķestrim “Atceroties Orfeju”, kur arī ir romantisks mīlas stāsts.

– Jūsu mūziku ir iecienījuši arī horeogrāfi. Jūsu koncerts vijolei, klavierēm un kamerorķestrim “Tomēr” divas reizes izmantots baletam Amerikā – Pits­burgā un Sanfrancisko. Arī mūsu Olga Žitluhina to izmantojusi horeogrāfijai “Tik dēļ jums”. Pasaulslavenā amerikāņu balerīna un horeogrāfe Bridžeta Breinere savā baleta versijā “Godinot” izmantoja jūsu skaņdarbu “Godinot Henriju Perselu”. Kā mūzika satiek deju?

– Olga Žitluhina manu skaņdarbu “Tomēr” pirmoreiz ieraudzīja mūzikas veikalā Čehijā… Interesanti, ka agrāk horeogrāfi daudz vairāk atsaucās uz mūzikas būtību, plastiku, bet tagad mūzika un horeogrāfija ir kā divas paralēlas dimensijas. Amerikāniete Breinere “Godinot Henriju Perselu” atrada internetā, kur to bija izlikuši mani kolēģi. Tā nu esmu pazīstams, arī pateicoties savu laikabiedru ieinteresētībai (pasmaida). Starp citu, nesen no Breineres kundzes saņēmu vēstuli. Viņa rakstīja, ka 25. martā Gelzenkirhenē Vācijā, koncertzālē ar līdzīgu izmēru kā mūsu Dailes teātris, atskaņos Kamila Sen-Sansa 3. simfoniju, kas sarakstīta 1885. gadā sakarā ar slavenā ungāra Ferenca Lista nāvi. Simfonija īpatnēja ar to, ka partitūrā ir ērģeles, lielais simfoniskais orķestris un klavieres četrrocīgi. Koncerta pirmajā daļā simfoniju interpretēs horeogrāfiski kā baletu. Bet otrajai daļai man piedāvāja, turklāt izmantojot to pašu sastāvu, simfonisko orķestri, ērģeles un klavieres četrrocīgi – rakstīt vai nu pilnīgi jaunu skaņdarbu, vai arī atsaukties uz Sen-Sansu, ko arī izdarīju, izmantojot pāris viņa ārkārtīgi skaistas tēmas sava jaunradītā skaņdarba finālam.

Ar vislielāko interesi gaidu arī, kā īstenosies Latvijas Nacionālās operas kora mākslinieciskā vadītāja Aigara Meri iecere – tūlīt, 22. februārī, Ventspilī pilsētas orķestris, kas pieaicinājis arī Leļļu teātra aktierus, atskaņos manu “Garo pupu”. Tai ir man nozīmīga vēsture. 1996. gadā – tieši pirms divdesmit gadiem – vienā jaukā dienā manā komunālajā dzīvoklī koka mājelē Pārdaugavā atskan zvans no Londonas: mēs gribētu jūs uzaicināt uzrakstīt mūziku Roalda Dāla pasakai “Garā pupa”! Pēc pāris dienām abi ar producentu Do­naldu Starroku sēdējām “Hotel de Rome” kafejnīcā, viņš bija atvedis scenāriju. Biju tādā sajūsmā, ka, aizskrējis mājās, uzreiz sēdos pie klavierēm un uzmetu pamatdomu. Kad pēc tam ierados Londonā jau ar visu mūziku zīmuļa uzmetumā, viņi bija neiedomājami pārsteigti. Ierosināja, ka es varot izmantot arī jelkādus neparastus instrumentus. Izvēlējos piecus saksofonus…

Arī “Garajai pupai” ir sava vēsture. Kad diplomāts Roalds Dāls, vēlāk slavens angļu bērnu rakstnieks un dzejnieks, aizgāja viņsaulē, viņa atraitne, kļuvusi miljonāre, sāka pieaicināt komponistus no visas pasaules rakstīt mūziku ar vīra tekstiem. Un tā es kļuvu par trešo komponistu pasaulē, kas to paveica. Kā man atskaņojuma dienā slavenajā Londonas karaliskajā Alberta zālē stāstīja tur satiktie latvieši no “Daugavas vanagiem”, es esot bijis pirmais latviešu komponists, kura darbs atskaņots lielākajā koncertzālē Londonā. Pēc kādiem desmit gadiem to pašu skaņdarbu atskaņoja Bergenā, tikai bija jāpārtaisa partitūra kamersastāvam. Trešo reizi “Garā pupa” skanēja Rīgā ar Ineses Zanderes latviskotu tek­stu. Nu ceturto reizi skanēs Ventspilī.

– Kā jums pašam šķiet, kur jūsu skaņdarbi piedzīvojuši skaistākos atskaņojumus?

– Jau minētais baletā izmantotais koncerts vijolei, klavierēm un kamerorķestrim “Tomēr” Jaunā Anglijas orķestra sniegumā Zalcburgā. Un, protams, “Garā pupa” Alberta zālē Londonā.

– Jums kādreiz pārmests, ka partitūrās nav pārāk daudz ar izpildījuma smalkumiem saistītu norāžu…

– Uzticos interpretācijai, atstāju tai telpu un elpu. Kādreiz likās – jāstāv blakus mēģinājumos, ja spēlēs tavu skaņdarbu… Vienu reizi, otru, trešo raizi… Ja desmito – tas jau bija notikums! Bet patiesībā augstākais komponista līmenis ir tad, kad nemaz nezini, kur un kas pasaulē tevi atskaņo.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO