jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 17. februāris
Intervija ar komponistu Georgu Pelēci. Lūk, ceriņi! Lūk, jasmīns!

Inese Lūsiņa, Kultūras Diena 

"Ne jau par to, cik simfoniju ir uzrakstīts, būs jāatbild pastarajā dienā," savas 70. jubilejas gadā secina komponists un polifonijas teorētiķis profesors Georgs Pelēcis.

Kad mācījos Dārziņskolā, mūsu klase atradās šeit, tieši šajā telpā! Tagad te esmu citā lomā – sagaidot mani Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) mājīgajā 236. auditorijā, saka komponists un ilggadējais JVLMA profesors, habilitētais zinātņu doktors Georgs Pelēcis. Virtuozā orientēšanās vissarežģītākajos polifoniskās mūzikas kontrapunktos un Eiropas profesionālās mūzikas daudzbalsības vēsturē viņam netraucē komponēt gaišus, harmoniskus skaņdarbus mažorā vai minorā, kas ļauj viņu piepulcēt tā dēvētās jaunās vienkāršības pārstāvjiem.

18. jūnijā Georgs Pelēcis svinēs 70 gadu jubileju. Viņš dzimis vienā dienā ar XX gadsimta mūzikas ģēniju Igoru Stravinski. Georga Pelēča opusi jubilejas gadā skanēs tik daudzos koncertos kā vēl nekad. Pirms dažām dienām, 11. februārī, Siguldas Baltajā flīģelīdziedātāja Kristīne Gailīte un Rīgas saksofonu kvartets godināja komponistu jubilejā ar šādam sastāvam radītās kantātes Sniega šūpulī atskaņojumu.

Piektdien, 17. februārī, Andra Vecumnieka diriģētajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertā Lielajā ģildē pirmatskaņojumu piedzīvos Klavierkoncerts, kura solists būs Vestards Šimkus. Šim jaundarbam komponists devis nosaukumuMusica confinanta, un tā apjomīgais sešu daļu cikls paradoksālā kārtā sākas ar pēcspēli (Postludio) un beidzas ar ievadu jeb priekšspēli (Preludio). Jubilārs pirmatskaņojumu gaida ar nepacietību un "drusku ar bailēm", jo šis viņam ir īpaši nozīmīgs skaņdarbs.

Ar ko jaunais klavierkoncerts jums pašam ir tik nozīmīgs?

Tā ir Musica confinanta – pierobežas mūzika. Pierobeža ir ļoti plašs jēdziens. Pēdējā laikā tas visbiežāk lietots, runājot par valstu drošību, robežpārkāpējiem, bēgļu krīzi. Šajā gadījumā tās ir dzīves beigas. Es jūtos savas biogrāfijas pēdējā – pierobežas – fāzē. Ieejot pierobežas jeb confinanta zonā, ir pilnīgi dabiski drusku apstāties, nostalģiski atskatīties atpakaļ (I daļa Postludio), apzināt pavadītās dzīves emocionālo dominanti (II daļa Via passata jebNoietais ceļš), ieklausīties dažos tās akcentos (III daļaReminiscenza, IV daļa Scherzo sereno jeb Dzidrais skerco, V daļaToccata furiosa jeb Niknā tokāta) un arī ļauties domām par nākotni, kas būs aiz robežsienas (VI daļa Preludio). Koncerta solopartiju var uztvert kā mūzikas asociatīvā liriskā varoņa gaitas. Prelūdiju rakstīju, domājot par to, kas būs aiz robežsienas. Skaitlis "septiņdesmit" mani nebaida, taču ir skaidrs, ka nekāda lielā nākotne nav gaidāma.

Jūs tik mierīgi par to runājat, it kā jūs neskartu bailes no nāves. Šo baiļu dēļ cilvēki mēdz izvairīties no domām un sarunām par nāvi.

Tas ir nepareizi. Tas ir notikums un neizbēgama parādība, kas visu laiku ir mums visapkārt. Agrāk ģimenēs, īpaši laukos, bērnu mirstība bija ļoti augsta un nāve bija cilvēkam blakus no agras bērnības. Bērni redzēja, kā aiziet vecvecāki, vecāki, māsiņas un brālīši. Tas bija neizbēgams fakts. Tas gaida katru cilvēku, un pie tā ir jāpierod. Cita ceļa nav! Un mēs nezinām, kurā brīdī tas notiks. Viens dzīvo simt gadu, otrs – piecdesmit, trešais – tikai dažus mēnešus. Tādi ir spēles noteikumi. Tāpēc vecākiem vajag bērnus audzināt un stāstīt, ka tās nav beigas tavam "es", tās nav beigas tavai dvēselei. Tu esi nemirstīgs, tu esi mūžīgs. Tev šeit jānoturas tikai neilgu posmiņu, bet pēc tam sākas īstā dzīve. Man šī koncepcija ir ļoti tuva un saprotama, man tas palīdz dzīvot.

Ja nu mūžīgā dzīve ir tikai pašapmāns, fantāzija?

Nekādā ziņā. Ja loģiski padomā, nekā citādi nemaz nevar būt. No haosa nekas nevarēja rasties pats no sevis. Jebkuru lietu kāds ir darinājis. Vai tad šo milzīgo pasauli, šo kosmosu neviens nav radījis? Tas vienkārši neatbilst veselajam prātam, tas nav loģiski. Protams, tam ir Radītājs. Galu galā uz šādiem jautājumiem ir jāatbild. Vismaz sev.

Tomēr cilvēki meklē iespējas arvien vairāk paildzināt mūžu.

Censties visiem spēkiem paildzināt cilvēka dzīvi? Nav vērts. Metodes un zāles, kas to piedāvā, ir tikai bizness, lai nopelnītu. Padomājiet, kāds tagad ir vidējais vecums. Vēl manā jaunībā 70 gadu likās ievērojams vecums, astoņdesmit – jau retums. Tagad tas ir normāli. Čaikovskis savā vienīgajā slavenajā portretā izskatās kā vecītis, taču viņš nomira, kad viņam bija tikai 53 gadi. Vai šodien tas ir vecums? Mocarts un Pergolēzi nomira jauno mākslinieku vecumā. Kāpēc neļaut vēl pastrādāt, uzrakstīt vēl dažas ģeniālas simfonijas? Nav vajadzīgs. Tas nav galvenais, izšķirošais kritērijs. Ne jau par to, cik simfoniju ir uzrakstīts, būs jāatbild pastarajā dienā. Tā nav Dieva dimensija. Tā ir cilvēciskā dimensija: vairāk, vairāk, vairāk. Tāpat kā reklāmās: tikai ņem un pērc. Tā ir fikcija. Kāds būs mūsu dzīves kritērijs augstākajā dimensijā, tas ir liels jautājums. Drīzāk jau ētiskā mēraukla.

Tā kā esat komponējis rekviēmu, jūs ne pirmo reizi apcerat nāves tēmu. Kāpēc tas 2006. gadā bija latviešu rekviēms – Requiem Latviense?

Tāpēc, ka klasiskā rekviēma teksta materiāls mijas ar latviešu tautasdziesmām par nāvi un bērēm, mūzika korim un ērģelēm – ar teicēju un koklītēm. Šie ir divi nāves uztveres viedokļi, taču skaņdarbs ir ļoti gaišs. Tajā nav ne kripatiņas drūmuma, tas beidzas ar Lux Aeterna – Mūžīgo gaismu. Visa mana radošā iedvesma nāk no mūzikas, no eifonijas kā ideāla atspulga jeb iemiesošanās ciltszemes. Tiekšanās pēc šī ideāla ir svarīgākā manu darbu tēma.

Kur redzat latviešu tautas mūzikas un tekstu galveno burvību?

Tajā, ka, iedziļinoties un iedziedoties iekšā, uzreiz rodas rezonanse pasaules uztverei. Tas sagādā kolosālu prieku. Pūt, vējiņi! – cik dziļas skumjas, ilgas pēc nesasniedzamā. Man visiemīļotākā dziesma ir Tumša nakte, zaļa zāle – kāda smeldze, saturs, pasaules uztvere intonācijās, melodijā. Pat nav nepieciešams zināt vārdus.

Kā to pārtvert, integrēt personiskajā jaunradē?

Šeit jāmācās no latviešu klasiķiem: bieži nav ne tautasdziesmu citātu, ne apdaru, bet mūzikā ir latviskums. Piemēram, man vistuvākais latviešu komponists Emīls Dārziņš – cik viņš ir latvisks savā mūzikā! Arī no Marģera Zariņa var mācīties latviskuma garu. Kā to definēt? Noskaņa? Mentalitāte? Dzīves, pasaules redzējums? Personības vieta tautā, intuitīvi izjusta? Tā ir interesanta tēma, bet to nevajag vulgarizēt. Komponisti taču ir tik dažādi!

Gaidāt iedvesmu vai dzelžaini ievērojat komponista – ikdienas darbarūķa – disciplīnu un režīmu?

Kā jebkuram. Vajag strādāt! Ja ir iedvesma, ir vēl labāk. Tā ir dāvana – kad izdodas īpaši viegli un ir pārsteidzoši rezultāti, kurus pats neesi gaidījis. Tas nāk no augšas. Ja nestrādāsi, tev šo dāvanu nebūs. Tās var tikai apgarot tavu darbu. Darbs, protams, ir visa pamats. Man visvairāk prieka dzīvē sagādā tieši šis darbs. Diena, kas pavadīta bez darba, man nav interesanta. Interesantākais dzīvē ir darbs. Par to esmu pārliecinājies.

Tiešām neilgojaties pēc atvaļinājuma vai brīvdienām, kad atpūsties – peldēties, sēņot, slēpot, palasīt grāmatu, doties ceļojumā vai nedarīt neko?

Pirmkārt, tas ir vienkārši normāls, cilvēcisks nogurums: vairāk nevaru, tagad tiešām ir jāatpūšas. Otrkārt, atpūsties es neprotu. Nekad to neesmu mācējis. Brīvdienā es vienkārši nezinu, ko darīt.

Apaļo jubileju nosvinēt taču mācēsiet? M

an ļoti nepatīk svētki, es nezinu, ko tajos darīt. Kā būs, tā būs. Gan jau dēli, tuvākie cilvēki atnāks apsveikt. Re, ko nupat sev nopirku (izvelk no portfeļa un rāda alus pudeli; uz etiķetes rakstīts Pelēcis). Izrādās, alus darītava Malduguns ražo alu ar šādu nosaukumu. Tas ir stiprs – 6,8 procenti alkohola. Par šāda alus eksistenci un vienīgo veikalu, kurā to var dabūt, man pastāstīja draugi. Aizgāju, un tiešām – Pelēcis melns uz balta, ar visu bārdu bildē uz etiķetes. Manā "portretējumā" trūkst tikai briļļu. Veikalā man teica, ka šis alus ir liels retums.

Aizsācies īpašas radošās ražas gads?

Tas ir ļoti negaidīti. Šis gads man ir produktīvs un ražens koncertu ziņā. Gandrīz katru mēnesi būs kāds pirmatskaņojums, nekad man tā vēl nav bijis! Šķiet, šogad lemts skanēt daudziem darbiem – gan jauniem, gan tādiem, kas sakrājušies agrākajos gados. Viss sākās 8. janvārī, kad Torņakalna baznīcā Aleksandra Brandava korisBlagovest nodziedāja manu 150. psalmu jauktajam korim. Arī tas bija pirmatskaņojums. Pēc tam pirmatskaņojums 19. janvārī Erevānā – Ziemas mūzika altam un klavierēm, kuras iniciators bija altists Maksims Novikovs.

25. martā došos uz interesantu pirmizrādi Gelzenkirhenē Vācijā, kur man pasūtīja lielu partitūru. Tam ir priekšvēsture: 2014. gada aprīlī amerikāņu un vācu horeogrāfe Bridžeta Breinere mūsu Operā iestudēja viencēlienu Godinot ar manu mūziku – veltījumu britu komponistam Henrijam Pērselam. Izrādījās, ka tas nav pēdējais vārds. Horeogrāfe teica, ka nu jau gribētu no manis lielu simfoniju, lai iestudētu baletu Vācijā. Vakara pirmajā daļā skanēs Kamila Sensānsa 3. simfonija. Sensānss to sacerējis 1885. gadā, pārdzīvojot sava drauga, ievērojamā komponista un pianista Ferenca Lista, nāvi. Simfonija komponēta īpašam sastāvam – orķestrim ar ērģelēm un klavierēm, kuras jāspēlē diviem pianistiem četrrocīgi. Man palūdza simfoniju tādam pašam sastāvam. Uzrakstīju partitūru piecās daļās un tā arī nosaucu –Wiederhall/Atsauksme.

3. aprīlī Lielajā ģildē gaidu Gidona Krēmera un Kremerata Balticakoncertu. Pie Krēmera glabājas un gaida savu rindu ļoti daudz manu neatskaņoto partitūru. Labi, ka viņš ņem pretī, taču viņš ļoti reti tās spēlē. Tikai nosaka: labi, labi, paldies! Kā turpinājumu viņa atskaņotajam skaņdarbam Plaukstošais jasmīns tagad esmu uzrakstījis par ceriņiem – Ceriņu dārzā. Atkal vijolei, vibrofonam un kamerorķestrim. Savukārt trio Art-i-Shock 8. maijā pirmatskaņos darbu Pieneņu lauks, kuru rakstīju pēc ansambļa lūguma.

Tieši pasaulslavenais vijolnieks un jūsu kādreizējais klasesbiedrs Gidons Krēmers izvilka jūs dienasgaismā kā komponistu?

Jāsāk ar to, ka viņš mani aicināja braukt līdzi uz Maskavu. Gatavojos stāties konservatorijā tepat Rīgā, bet viņš uzstāja: "Pamēģini, parādies! Palikt tu varēsi tik un tā. Rīt es došos uz Maskavu, brauc man līdzi uz konsultācijām!" Vecāki bija šokā, tomēr Gidons panāca, ka mani palaida. Tā arī aizbraucām. Trāpīju uz konsultāciju pie slavenā komponista Arama Hačaturjana. Kad biju parādījis savus darbus, viņš teica: ja izturēsiet iestājpārbaudījumus, es jūs varētu paņemt savā klasē. Sev par lielu pārsteigumu patiešām iestājos Maskavas konservatorijā un pabeidzu tur pilnu kompozīcijas kursu pie Hačaturjana.

Pēc tam atgriezos Rīgā un sāku strādāt, pateicoties profesoram Ludvigam Kārkliņam, kurš mani aicināja pasniegt konservatorijā polifoniju. Nu vajadzēja sākt mācīties atkal no jauna. Tikai pamazām sev atklāju, cik plaša ir polifonijas pasaule: ka daudzbalsība sākusi attīstīties XII gadsimtā un cik daudz interesanta bijis daudzbalsības evolūcijā. Ludvigs Kārkliņš ieteica braukt uz Maskavu otrreiz – aspirantūrā studēt polifoniju. Slavenā profesora Protopopova vadībā veidojās mana otrā specialitāte. Noklausījies Protopopova speciālo kursu un pats pētīdams XV gadsimta polifonijas meistara Okegema daiļradi, "iebraucu" kontrapunktu mākslā. Tagad redzu, ka tas ir bijis gan pluss, gan mīnuss dzīvē, jo pēc tam man nācās sēdēt uz diviem krēsliem. Katrs – gan komponēšana, gan zinātne un muzikoloģija – prasīja visu manu spēku un laiku.

Zinu, ka sabiedrībā jūs uzlūkoja galvenokārt kā zinātnieku, mūzikas pētnieku.

Manas kompozīcijas nopietni neņēma. Uzskatīja: kaut ko viņš tur raksta, kaut kādu diatoniku, domažoru… Tagad jau gandrīz visi raksta diatoniski un konsonansēs. Nesen par to kārtējo reizi pārliecinājos Māra Sirmā diriģētajā latviešu kormūzikas jaundarbu koncertā. Bet, kad es atļāvos tā rakstīt 70. un 80. gados, visi tikai vīpsnāja: kas tā par mūziku? Vai tad jaunais cilvēks nemaz neinteresējas par to, kas notiek apkārt pasaulē?! Manu mūziku sauca par naivu, primitīvu, aizvēsturisku. Tāds arī paliku. Manī ir it kā divas personas: komponists un muzikologs. Muzikologam jābūt zinātnes augstumos un jāpasniedz augstskolā, viss jāizdibina un jāklasificē. Kas mani interesē radoši – tā ir cita dziesma. Tomēr kaut kur šīs jomas arī sasaistās kopā. Ja kādam būtu laiks un interese papētīt manu "muziciņu", tajā atrastos daudz interesanta arī no polifonijas viedokļa. Pagaidām nav tādu interesentu, kuri ziedotu laiku tādai manu darbu analīzei, taču, ja kādreiz tas notiks, kauns par uzrakstīto man nebūs. Piemēram, man ir uvertīra kamerorķestrim, kurā ir divdesmitdivbalsīgs kanons. Kuram latviešu komponistam vēl ir divdesmitdivbalsīgs kanons? Domāju, ka nevienam. Ir, ir arī fūgas, dažāda imitāciju tehnika un kontrapunktiņi.

Plaukstošais jasmīns, ceriņu dārzs, pieneņu lauks – jums tīk gleznot skaņu ainavas un klusās dabas?

Man patīk apjūsmot skaistumu, kas jau pieteikts nosaukumā. Lūk, ceriņi! Lūk, jasmīns! Lūk, pienenes! Atzīšos, man vēl ir arī Kreimeņu vīraks. Ceru šo ziedu ceļu iet tālāk.

Varbūt turpināt ar Annas Sakses Pasakām par ziediem?

Jā, būtu vērts. Pēdējais, ko esmu uzrakstījis korim, ir 13 dziesmu cikls Dzīves burvība ar Antona Austriņa tekstiem. Tas ir mans iemīļotākais latviešu dzejnieks, viņš tik jūsmīgi raksta par dzīvi! Ciklu iedevu Mārim Sirmajam, Valsts akadēmiskajam korim Latvija.

Turpināt rakstīt arī sakrālo mūziku?

Jauktajam korim esmu komponējis visus 150 Dāvida psalmus. Negribu lielīties, bet man tiešām nav zināms, kas vēl būtu komponējis visus 150 psalmus. Atsevišķus psalmus rakstījuši bezgala daudzi komponisti, bet visus pēc kārtas? Domāju, ka šis laikam ir pirmais tāds gadījums mūzikas vēsturē.

Tos nu gan laikam nav iespējams atskaņot vienā vakarā?

Nē. Vajadzīgi desmit koncerti. Milzīgo ciklu sadalīju divdesmit grupās jeb psalmofonijās. Katrā koncertā var atskaņot divas psalmofonijas. Autorkoncertā Sv. Pētera baznīcā pirms pieciem gadiem koris Latvija jau nodziedāja desmit psalmu. Toreiz iedevu vissvaigākos, kurus biju tikko uzrakstījis. Manuprāt, garīgā mūzika ir atsevišķa tēma un problēma.

Problēma? Kāpēc?

Tāpēc, ka, sākot ar baroka laikmetu, pilnīgi izzuda robežas starp garīgo un laicīgo mūziku. Nav taču noslēpums, ka Mocarta un Haidna mesas ne ar ko neatšķiras no viņu laicīgās mūzikas. Un vai Baha Siminora mesa ir domāta dievkalpojumam? Nav domāta. Tā ir laicīga koncertmūzika. Nevienam neienāks prātā to izmantot dievkalpojumā. Viss atkarīgs no kritērijiem.

Arī slaveno Verdi Rekviēmu mēdz salīdzināt ar vērienīgu, saviļņojošu operu.

Tieši tā. Tur nav nekāda īpaša stila vai elementa, kas apliecinātu, ka tā ir garīgā mūzika. Par to liecina tikai teksts – tur ir tā problēma. Vai tomēr ir atšķirība starp garīgo un laicīgo mūziku? Man liekas, ka ir, tikai tam nepievēršam uzmanību. Atšķirība ir kaut vai tāda, ka garīgajā mūzikā pirmajā vietā ir vārds. Ja skaņdarba mērķis ir pasniegt šo vārdu, tas jau var pretendēt uz garīgumu. Ja komponists aizraujas ar skaistām melodijām un harmonijām, ar stilistiku un faktūru, teksts nemaz nav labi dzirdams. Daudzbalsīgā kora mūzikā taču ļoti reti var saprast vārdus. Ja teksts nav tik svarīgs, lai būtu pirmajā vietā, – atvainojiet, tā nav garīgā mūzikā.

Daudzbalsība, polifonija taču radās un attīstījās tieši sakrālajā mūzikā! Vēstures paradokss?

Šīs mūzikas glābiņš ir tajā, ka kanoniskos sakrālos tekstus tolaik – viduslaikos un renesanses laikmetā – visi zināja no galvas. Tad faktiski arī nevajadzēja neko īpaši darīt, lai teksts būtu visiem sadzirdams. Tomēr Palestrīnam pārmeta, ka viņa mūzikā nevar saprast tekstu, un daudzbalsību gandrīz izslēdza no katoļu dievkalpojuma. Palestrīnam ar savu Pāvesta Marčello mesu izdevās pierādīt, ka tekstu ir iespējams uztvert arī daudzbalsībā. Pēc tam to pasludināja par priekšzīmīgu paraugu.

Pēteris Vasks gan vienmēr uzsver, ka jebkura mūzika ir garīga. Arī instrumentālā, kurā vārdu nav vispār.

Tam var piekrist, jo gars ir ļoti daudznozīmīgs vārds. Pirmkārt, visplašākajā nozīmē tas ir Dievs. Trejādība. Jau šaurākā nozīmē – gara mantojums, gara kultūra. Te jau nav runa par Dievu. Te runājam par kultūru. Varbūt vienkārši par nemateriālu kultūru. Ir materiālas izpausmes, piemēram, ēkas, un ir nemateriālas – mūzika, dzeja, kam pierakstītais papīrs ir tikai nesējs, bet rezultāts ir nemateriāls. Tādā izpratnē jebkura mūzika ir garīga, jo tā ir nemateriāla kultūras izpausme.

Koncerts

LNSO un Vestards Šimkus

Lielajā ģildē 17.II plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO