jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Svētdiena, 2017. gada 19. februāris
Operu Arlekīns un Orfejs pazemē recenzija. Vulkāna izvirdums

Inese Lūsiņa, diena.lv 

Operas Arlekīns un Orfejs pazemē Latvijas Mūzikas akadēmijā parāda jauno talantu spēku un šarmu.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) operstudijaFigaro jau 21 gadu ir nozīmīga jauno un topošo opermākslinieku pirmās skatuves pieredzes skola, tomēr negaidīju, ka jaunākais veikums būs tik lielisks, pārsteidzoši uzrunājošs. Divu atšķirīgo viencēlienu pirmizrāde – Ferručo Buzoni Arlekīns un asprātīgi iestudētais Žaka Ofenbaha Orfejs pazemē, kura dzīvespriecīgajā noslēgumā visi aizrautīgi dejoja kankānu, – apliecināja JVLMA operstudijas radošo kapacitāti ļoti cienījamā profesionālajā līmenī. Turklāt ir acīmredzams, ka šis ir nevis atsevišķs konkrēto iestudējumu veiksmes stāsts, bet regulāru ikdienas studiju darba pūliņu rezultāts – jaunie opermākslinieki Mūzikas akadēmijā tiek sagatavoti ļoti kvalitatīvi un vispusīgi. Viņi ne tikai labi dzied, bet arī pārliecinoši tēlo un kustas, lieliski dejo un spēj izpildīt akrobātu cienīgus trikus.

Dabiskā intonācijā

Abi viencēlieni, kurus 2. un 4. februārī JVLMA Lielajā zālē pie Jaunā Rīgas kamerorķestra pults diriģēja operstudijas izveidotājs un vadītājs profesors Viesturs Gailis, ir skatāmi vienā vakarā Uģa Brikmaņa režijā un skatuves koncepcijā. Latvijā iepriekš tie nav uzvesti un tāpēc var ieinteresēt arī tos, kuri mūsu Operā jau visu ir redzējuši. Vispirms – itāļu komponista Ferručo Buzoni (1866–1924) Arlekīns – 1917. gadā radītā opera jeb teatrāls kapričo ar runātiem dialogiem. Iestudējums bija arī izglītojošs atgādinājums, ka Buzoni, kura vārdu esam pieraduši saistīt galvenokārt ar viņa radītajiem Johana Sebastiāna Baha ērģeļdarbu klavierpārlikumiem un viņa komponētajām Bēthovena un Mocarta klavierkoncertu kadencēm, ir arī četru operu autors. To vidū ir pat viņa versijas par Faustu (Doktors Fausts) un Turandotu vācu valodā ar runātiem dialogiem. Starp citu, pēdējā sacerēta tajā pašā gadā, kad Arlekīns. Arī Arlekīna libreta oriģināls ir vācu valodā, jo Buzoni šo operu sacerēja Cīrihes Pilsētas teātrim, un tā ir pazīstama arī ar nosaukumu Logi/Die Fenster. Operstudijas Figaro vajadzībām tapis tulkojums latviešu valodā.

Arlekīns ir izteikta solistu opera, kurai nepieciešami spilgti vokālie raksturi un aktiertēli, tāpēc ir loģiski, ka iestudējumā līdzās perspektīvākajiem studentiem bija iesaistīti arī pieredzējušie mākslinieki, piemēram, Latvijas Nacionālās operas (LNO) bass Krišjānis Norvelis, kurš kopā ar jauno baritonu Arti Muižnieku atveidoja doktora Bombasto un abata Kospiko komisko domubiedrību. Titullomā – jaunais, daudzsološais baritons, JVLMA maģistrants Kalvis Kalniņš, kurš godam izturēja izaicinājumu ar skatuves runu. Vājais punkts, ar ko māksliniekam vēl jācīnās, ir pārliekā manierība, kas uzkrītoši kontrastē ar viņa vīrišķīgi lielo augumu un ķermeņa faktūru. Septiņu dziedātāju ansamblī katrs bija savā vietā – gan naivi romantiskā, lētticīgā sapņotāja Kolombīna Jūlijas Vasiļjevas trāpīgajā izpildījumā, gan jaunā tenora Andra Kipļuka atveidotais romantiskais mīlētājs Leandro.

Vokāli un skatuviski artistiski LNO baritons Rihards Millers atveidoja skrodermeistaru Mateo, kuru dzīvē interesē tikai grāmatas, savukārt viņa seksīgā, taču garlaikotā kundze studentei Janai Lutei bija jāspēlē tikai ar ķermeņa valodas līdzekļiem, jo šī ir mēmā loma. Bija patīkami dzirdēt, ka izrādes dalībnieku runātie teksti, tāpat kā dziedājumi, bija ne tikai skaidrā dikcijā, bet arī dabiskā, nesamākslotā intonācijā. Ļoti skaidri attīstījās personāžu attiecības – kā atsvešinātie pāri pārgrupējas citos, savstarpēji piemērotos pāros, kas dabonas. Uz kuru pusi vilks sirds (kuriem pāriem jābūt kopā), nekļūdīgi norādīja arī kopīgie acenti Evijas Dāboliņas veidotajos kostīmos.

Vitālais kankāns

Žaka Ofenbaha pasaku opera Orfejs pazemē ir veselīgi ironisks skatījums uz mitoloģisko sižetu, cilvēku un viņu dievu tikumiem. Divdesmit sešiem dalībniekiem uz skatuves un iestudējuma radošajai grupai, kurā nenovērtējama loma ir horeogrāfei Regīnai Kaupužai, izdevusies tik dzīva, kvalitatīva un interesanta izrāde, ka to droši varētu iekļaut LNO Jaunās zāles repertuārā. Lielisks ir gan vokālais sniegums (līdz pat īsajām spilgtajām dieviešu un dievu kora dalībnieku solo frāzēm), gan aktierspēle, turklāt viss ansamblis ir neparasti izteiksmīgs, dinamisks, kustīgs un azartisks.

Baritona Rinalda Kandalinceva (Orfejs) un soprāna Lauras Teivānes (Eiridike) irstošo attiecību peripetijas, kuras pret viņu gribu kontrolē un liek diegt kopā Sabiedriskā Doma (Alina Feodorova), trāpīgi un komiski izceļ precīzās mizanscēnas un funkcionālā scenogrāfija – izrādās, Mūzikas akadēmijas koncertskatuvi iespējams papildināt ar slēpni, kur pagrīdē var patverties Eiridikes mīļākais no nerātno dievu pasaules. Un nekādu ilustrējošu butaforiju, nekādu vides dekorāciju – tikai podesti, kurus var veikli sadalīt un pārbīdīt atkarībā no operas darbības vajadzībām. Piemēram, tie var būt par pjedestālu Olimpa dievu valdniekam Jupiteram (šajā lomā izcili iejutās Viesturs Vītols). Viņš rāda, ka cilvēku vājības, intrigas un prieki nav sveši arī dievu pasaulei – tās perfekti atspoguļo viena otru.

Vainagojums visam bija intensīvā vitalitātē izdejotais kankāns – īsts dejas un enerģijas vulkāna izvirdums! Lūk, gatavs produkts mūsu Operai – kaut vai izglītojošajā programmā – vai jauno opermākslas talantu uznācienam Opermūzikas svētkos Siguldā. Turklāt abi iestudējumi ir latviešu valodā, tas nav mazsvarīgi, īpaši lai pirmo reizi iepazīstinātu publiku ar operas mākslu. Šo stāstu un raksturus sapratīs arī "cilvēks parastais".

Dziedāšana ir modē

Bija pārsteidzoši redzēt mūsu jaunos un topošos opermāksliniekus vienkopus tik lielā skaitā. Izrādās, JVLMA patlaban studē ap pussimt topošo dziedātāju. Kopš mūsu zvaigžņu – Elīnas Garančas, Maijas Kovaļevskas, Kristīnes Opolais, Marinas Rebekas, Ingas Kalnas, Lienes Kinčas, Aleksandra Antoņenko un Egila Siliņa – starptautiskajiem panākumiem operdziedātāja profesija kļuvusi īpaši pieprasīta, līdzīgi kā savulaik daudzas meitenes vēlējās spēlēt flautu tā, kā Dita Krenberga.

Vokālajā katedrā pēdējos gados ir pamatīgs studentu pieplūdums, iestājeksāmenos ir konkurss, aiz strīpas palikušie studē par maksu. Salīdzinājumam – grūti noticēt, ka koru lielvalstī Latvijā kordiriģentu katedrā pērn esot pieteicies un iestājies tikai viens students, un augstskolā kopumā studē vien astoņpadsmit (ieskaitot maģistrus)! Par Dziesmu svētku kustības nākotni bail pat domāt.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO