jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Trešdiena, 2017. gada 01. marts
Meistara slepenās lietas

rigaslaiks.lv 

Ar komponistu un mūzikas zinātnieku Georgu Pelēci sarunājas Jānis Petraškevičs

Kad runājos ar zinātnieku un komponistu Georgu Pelēci (1947), mani allaž valdzina viņa milzīgā aizrautība, kas izpaužas, gan stāstot par savu plašo akadēmiskās pētniecības lauku – polifonijas (kontrapunkta) teoriju un vēsturi –, gan arī aizstāvot savas konsonantās mūzikas estētiku. Viņa stāstījuma degsme var izbrīnīt, jo no malas Georgs atstāj domās iegrimuša, savpata cilvēka iespaidu.

Viņš ir vairāk nekā 30 zinātnisku darbu, tajā skaitā divu disertāciju – par renesanses komponistu Johannesa Okehema un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas polifoniju –, autors. Pētījums par Palestrīnu guvis starptautisku ievērību un 1993. gadā novērtēts ar medaļu Romas Starptautiskajā Palestrīnas centrā. Kā komponists Pelēcis nu jau vairāk nekā 20 gadus regulāri sacer pasūtījuma darbus mūziķiem Latvijā un citās valstīs. Viņa simfoniskā mūzika Roalda Dāla pasakai “Džeks un garā pupa” atskaņota Londonas Karaliskajā Alberta zālē, darbi skanējuši arī festivālā Alternativa Maskavā, Lokenhausas festivālā Austrijā u.c.

Mūsu saruna notika dienu pirms Pelēča jaunā klavierkoncerta pirmatskaņojuma. Komponists stāsta, ka šogad sakarā ar jubileju ik mēnesi dzirdami jauni viņa mūzikas atskaņojumi. “Man laimējies,” viņš piebilst, “un tā visu dzīvi – nepelnīta laime.”

J. P.

Jānis Petraškevičs: Georg, sakiet, lūdzu, kur jūs smeļaties iedvesmu tādos pelēcīgos ziemas rītos kā šis?

Georgs Pelēcis: Par iedvesmu diezgan grūti runāt, jo... jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā. Profesionālis taču nevar gaidīt iedvesmu, vai ne? Tāpat kā citās dienās – ir tādas pelēcīgas dienas, kaut kas jādara, bet nav īsta rezultāta. Bet ir tādi brīži, kad esi kā uz spārniem, viss izdodas, viss veicas, – tāpat arī ar mūziku: es domāju, te nekāda izņēmuma nav.

Petraškevičs: Pēc dažām stundām jums būs jaunā klavierkoncerta ģenerālmēģinājums. Ar kādām izjūtām to sagaidāt?

Pelēcis: Te varbūt bija tāda īpaša iecere – neparasts koncerts sava apjoma dēļ: sešas daļas ar neparastiem nosaukumiem. Vispār šis koncerts saucas “Musica confinanta”, tātad – “Pierobežas mūzika”. Pirmā daļa ir nevis prelūdija, bet postlūdija, un pēdējā daļa – tieši prelūdija.

Petraškevičs: Interesanti – kāpēc?

Pelēcis: Tāpēc, ka 70 gadiņi jau! Kamēr ar gaišu prātu varu skatīties uz sevi, uz apkārtni, uz pagātni, kaut ko vēl atceros un vispār kaut kādi vēl spēki ir... Jūtoties savas biogrāfijas vienā no pēdējiem posmiem, drusku tā kā apstājos un atskatos atpakaļ uz to noieto dzīvi, uz noieto ceļu, lūk, ar tādu zināmu nostalģiju. Tāpēc postlūdija pašā sākumā – kā emocionāls pēcvārds dzīvei. Un turpinājumā citas daļas ar latīniskiem nosaukumiem – piemēram, otrā daļa ir “Via passata” – “Noietais ceļš”, kas asociatīvi tiek atspoguļots mūzikā... mēģināju iedomāties, kāds būtu emocionālais kopsaucējs man pašam par nodzīvoto dzīvi. Lūk, un tad sapratu, ka, protams, dzīves procesā nebija tādu nepārtrauktu pozitīvu emociju, un tomēr prizma, caur kuru gribētos pakavēties pie tā procesa, ir ekstāze. Ekstāze. Jā. Šī otrā daļa ir visapjomīgākā – ilgst apmēram 15 minūtes. Tālāk tur tādi spilgtāki dzīves poli, teiksim, “Scherzo sereno” jeb “Starojošais skerco”. Starojošais – kā Hindemitam “Sinfonia Serena”... Ir arī infernālāki tēli – “Toccata furiosa”... Un intīmāka daļa – “Reminiscenza”. Un pašās beigās – prelūdija: ne tik daudz domājot par pagātni, bet jau par kaut kādu nākotni, par citām dzīves formām, kas sagaida, – es ticu šīm formām. Varbūt naivi skan, bet tāda man šoreiz pašam diezgan neparasta koncepcija. Pats ar nepacietību gaidu, kas tur sanāks un kādu kopumā iespaidu tas atstās, bet nu redzēsim rīt pirmatskaņojumā, kas ir izdevies, kas nav.

Petraškevičs: Kad stāstījāt par postlūdiju skaņdarba sākumā, mana pirmā asociācija bija – Valentins Silvestrovs.

Pelēcis: Jā, viņam būtībā pēdējie pāris desmiti gadu ir viena vienīga postlūdija. Viņam ir “Postlūdijas” orķestrim un postlūdijas... neskaitāmas postlūdijas. Viņš ir postlūdiju komponists.

Petraškevičs: Ja jau esam sākuši rezumēt: jūs esat gan komponists, gan pētnieks. Kā jūs raksturotu šo divu jomu mijiedarbību savā praksē?

Pelēcis: No tīri praktiskā viedokļa jāsaka, ka viens amats visu laiku traucē otram. Visu laiku jūtos tā, it kā sēdētu uz diviem krēsliem. Tādi piemēri bijuši jau pirms manis – tagad es saprotu, teiksim, krievu klasiķi komponistu Taņejevu, kurš bija arī izcils polifonijas teorētiķis. Ne viņš ir novedis līdz galam savu teoriju polifonijā, ne viņš ir, man liekas, pa īstam izpaudies kompozīcijas jomā. Vismaz manā uztverē viņa mūzika atstāj nepilnības sajūtu – jāsaka gan, ne visi opusi. Gadījums, kad divi personības poli, divas dimensijas drīzāk traucē viena otrai. Man liekas, ka manā gadījumā arī tā ir. Katrā ziņā bija tādi laiki, kad gandrīz izdevās apvienot, līdzsvarot abas lietas, bet tomēr vairāk bija tādu gadu, kad priekšroka bija vienam faktoram. Kad es ļoti intensīvi pētīju – tie bija 70. un 80. gadi –, es pat domāju, ka mūziku nekad vairs nerakstīšu. Šo to rakstīju, bet koncertos tas neskanēja, un es domāju, ka tas nav mans ceļš. Bet dīvainā kārtā, pašam par pārsteigumu, vēlāk, sākot ar 90. gadiem, mazinājās manas aktivitātes pētījumu jomā un vairāk sāku komponēt. Un joprojām tagad es jūtu, ka prioritāte neapšaubāmi ir mūzikas rakstīšana. Tātad drīzāk tā ir mija, bet, kad šīs jomas saskrien kopā, tās drīzāk traucē viena otrai.

Petraškevičs: Pirmais jūsu skaņdarbs, ko koncertā dzirdēju – starp citu, Krēmera atskaņojumā –, bija dubultkoncerts “Un tomēr”. Tas bija 90. gadu vidū.

Pelēcis: Jā, 1993.–1994. gads, ap to laiku sākās mana komponista renesanse. “Concertino bianco”,“Nevertheless” un citas partitūras.

Petraškevičs: Tā kā es arī nodarbojos gan ar kompozīciju, gan ar pētniecību, no personiskās pieredzes varu teikt, ka tajā brīdī, kad ķeros pie kāda skaņdarba rakstīšanas, neveidojas skaidri tilti starp to, ko esmu pētījis, un to, ko esmu nolēmis komponēt.

Pelēcis: Tur tā lieta! Es to pilnīgi saprotu un piekrītu. Netiešā veidā tie tilti pastāv, es domāju, arī jūsu gadījumā – tie nevar nepastāvēt, jo cilvēks tomēr ir vienots veselums. Bet taustāmi tie tilti man pašam arī nav.

Petraškevičs: Piemēram, jūs pētāt renesanses komponistu Palestrīnu un pēc tam ķeraties pie komponēšanas.

Pelēcis: Es neatceros, kad manā gadījumā būtu veidojušās kādas tiešas atsauces. (Klusē.) Nu, ir bijuši pasūtījumi, kad jādomā par saskarsmi ar citiem komponistiem. Nesen man Vācijā piedāvāja uzrakstīt horeogrāfisku simfoniju un brīdināja, ka koncerta pirmajā daļā skanēs Sensansa Trešā simfonija – arī horeogrāfiskā interpretācijā. Nu labi. Šī Sensansa simfonija rakstīta sakarā ar Lista nāvi, Lists bija Sensansa draugs. 1886. gadā Lists nomira, un Sensanss veltīja viņam savu Trešo simfoniju. Tur orķestra sastāvā ir ērģeles un, kas īpaši neparasti, klavieres četrrocīgi. Un man bija jāsacer partitūra tieši tādam pašam sastāvam. Es nolēmu, ka būtu interesanti arī atsaukties uz kaut ko, kas ir Sensansa simfonijā. Paņēmu viņa pirmās daļas blakuspartijas tēmu, kas tiecas iemiesot ideālu, un ieliku savas partitūras pašās beigās – kā apoteozi. Bija kārtīgi jāiedziļinās Sensansa partitūrā – viņš man nekad nav bijis starp mīļākajiem komponistiem. Nemaz nebija tik viegli atrast notis, bet beigu beigās tiku pie partitūras un klausījos daudzas reizes, kamēr gandrīz zināju no galvas. Bet šādi tilti manā gadījumā drīzāk ir izņēmumi.

Raksts no Marts 2017 žurnāla
resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO