jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2017. gada 06. marts
Mūzikā stress ir milzīgs. Saruna ar vijolnieku Georgu Sarkisjanu

Vita Krauja, la.lv 

Jaunnedēļ, 7. martā, Latvijas Nacionālajā operā un baletā notiks Lielās mūzikas balvas – valsts lielākā apbalvojuma mūzikā – svinīgā pasniegšanas ceremonija. Šogad radīta jauna nominācija – “Izcils sniegums kamermūzikā”, kurā balvai izvirzīts arī vijolnieks Georgs Sarkisjans par solokoncertu 2016. gada 19. maijā Lielās ģildes Minsteres zālē (nominēti arī trio ART-I-SHOCK par koncertdarbību 2016. gadā un Inga Kalna un Diāna Ketlere par sniegumu koncertā “Rudens kamermūzikas festivāls. Ingas Kalnas solokoncerts” 8. oktobrī Jūrmalā Dzintaru koncertzālē). Georgs Sarkisjans ir viens no spožākajiem Latvijas jaunās paaudzes vijolniekiem, guvis labu skolu Latvijā un Vācijā, iemantojis teicamu pieredzi vairākos Eiropas orķestros, kamerorķestros un kameransambļos. Šoruden arī apritēs divi gadi, kopš viņš ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertmeistars un pirmā vijole (pēc statusa otrais aiz mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas).

Kāda ir sajūta pirms Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas?

Georgs Sarkisjans: Jebkurš mūziķis pierod pie cīņas par balvām, bet, protams, esmu gandarīts. Šāda balva liecina par Latvijas mūziķu labo līmeni un spēju konkurēt. Starp citu, citās valstīs, piemēram, Vācijā, šādas valsts balvas akadēmiskajā mūzikā nav. Mēs varam būt lepni.

Esat bijis laureāts vairākos starptautiskos konkursos. Kura no saņemtajām balvām pašam visnozīmīgākā?

Kā man teica kāds pedagogs Diseldorfā, labākā balva ir vinnēt orķestra konkursā. Jo tā ir vispraktiskākā un atspoguļojas ilgtermiņā. Nenoliegšu, ka priecājos, būdams pirmais, kas pēc ilga laika, teju divdesmit gadiem, kad ik pa brīdim notika konkursi uz vakanto Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara vietu, to ieguvis.

Un tomēr – kas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā par jums visstiprāk turēs īkšķi?

Radinieki, draugi, bet, protams, par visiem vairāk mana mamma (vijolniece Nellija Sarkisjana tagad LNSO sēž un spēlē tieši dēlam aiz muguras. – V. K.), kura visu mūžu tur īkšķi par mani divdesmit četras stundas diennaktī. Mēģinu samierināt, lai neliek visu dvēseli tur iekšā, lai saprot, ka lielu cilvēku pasaulē ir daudz un visu nevar viens saņemt. Nav ko slēpt, manai mammai ir vislielākie nopelni manā mūziķa karjerā no pieciem līdz divdesmit gadiem (pasmaida). Krāsainās notis piecu gadu vecumā, tad melnais darbs gadu garumā, kad mamma sēdēja klāt un neļāva man vijoli likt pie malas. Jebkurš mūziķu bērns tam visam iziet cauri, un ne viens vien nebūtu sasniedzis to, kas šobrīd izdevies, ja ne vecāku stingrība, atbalsts un ziedošanās. Arī tētis (Andris Melnbārdis. – V. K.) bija vijolnieks, savulaik Latvijas Nacionālās operas orķestra koncertmeistars. Vecāki diemžēl diezgan agri izšķīrās, vēl negāju skolā. Mana mamma atstāja savu meitas uzvārdu, un arī es, tā kā izskatos pēc armēņa un arī manās dzīslās rit armēņu asinis, paliku Sarkisjans. Mana tante Lillija Sarkisjana spēlē klavieres, par mani divpadsmit gadus vecākā māsīca – vijoli. Vecmamma un vectēvs no mātes puses ir dzimuši Armēnijā, tur nākusi pasaulē arī mana mamma. Vectēvu, pēc profesijas pilotu, sūtīja no vienas pasaules malas uz otru. Varētu minēt strīpām lielpilsētas un valstis, Ķīnu ieskaitot, kur tik viņam ar ģimeni nav bijis jāpārceļas. Piecdesmito gadu sākumā, kad Armēnijā tikko pasaulē bija nākusi mana mamma, kārtējo reizi bija jākravā somas, šoreiz – ceļam uz Latviju, kas kļuva par vectēva pēdējo staciju. Te, Pārdaugavā, starp citu, agrāk bija lidmašīnu rūpnīca. Nezinu, vai pie vainas vectēvs, bet arī es brīvā brīdī konstruēju mazas radio vadāmās lidmašīnas. Ir tāds hobijs, diezgan izplatīts Vācijā.

Vācijā līdztekus aktīvai muzicēšanai jūs kopā ar domubiedriem esat izveidojis privātu mūzikas skolu “Akademie für Musik am Rhein”. Vai bija lieli šķēršļi tās radīšanai?

Nekādi! Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē ir sešpadsmit simfoniskie orķestri, zeme bagāta, naudas pietiek. Un, kad sasniegts noteikts labklājības līmenis, cilvēki saprot, ka vajag vēl ko vairāk. Tāpēc daudzi vecāki vēlas, lai bērni spēlē teātri, mūzikas instrumentus, dejo, glezno. Tas viss ir ļoti izplatīti. Dzīvē tā ir virsvērtība. Mūsu skola reģistrēta pilsētā, un birokrātijas – gandrīz nekādas. Nemaz nevar salīdzināt ar citām Eiropas valstīm. Principā esam kā mazie uzņēmēji, tādēļ atbrīvoti no nodokļiem. Varam algot, kādus pedagogus vēlamies. Starp citu, kad augstskolas Vācijā piesaista profesorus, lai cik tas dīvaini mums arī liktos, svarīga ir viņu nacionalitāte, dzimums, vecums, reizēm pat finansiālā situētība, mācību iestādē jābūt sieviešu un vīriešu līdzsvaram… Kad konkurē divi pedagogi, no kuriem viens ir ļoti talantīgs, bet otrs mazāk, tad augstskolai bieži vien jāizvēlas tas otrais, jo viņš labāk atbilst pēc papīriem. Mūsu līmeņa skolā, protams, nekas tāds nav jāievēro. Pie mums var apgūt stīgu, koka pūšamo instrumentu spēli, ģitāru, klavieres, dziedāšanu – kā klasisko, tā popmūziku –, saksofonu, drīz – arī sitamos instrumentus. Vēl tikai jāsaved kārtībā skolas ēkas pagrabs (pasmaida). Mums ir četrpadsmit pedagogi, mācās apmēram 60 bērnu, savam priekam nāk arī pieaugušie. Manam vecākajam audzēknim ir 83 gadi. Vācijā nav tādas muzikālās izglītības sistēmas ar bērnu mūzikas skolām un vidusskolām kā pie mums. Ir viena pilsētas skola, kur diemžēl nekas nopietns nenotiek. Pārējais balstās uz privāto izglītību, bet augstskolas gan ir spožas, jo Vācija piesaista ar labu dzīvi un naudu, tur mācās un muzicē labākie no labākajiem. Jā, muzikālās dzīves līmenis varbūt ir kripatiņu augstāks nekā Latvijā, bet ne tik ļoti, lai mums par kaut ko būtu jāraizējas vai jākautrējas.

Kas ir koncertmeistara misija?

Starp orķestri un diriģentu būt tulkam, kurš nerunā. Jebkurā skaņdarbā ir dažādi momenti – tādi, kur primārais diriģenta rokās, un tādi, kur klāt jānāk impulsam no koncertmeistara, tieši vijoļspēlē. Jo apkārtējie stīdzinieki spēlē rezonansē ar mani. Pie pirmās vijoles nevar sēdēt pasīvs cilvēks, kaut arī lielisks vijolnieks, bet bez talanta aizraut pārējos. Man ir prieks, ka aizvadītajā laikā izdevies atrast līdzsvaru starp pašatdevi un spēju sevi nepārdedzināt. LNSO ir orķestris, kurš tieši uzstāšanās brīdī sevī atklāj un parāda agrāk neapjaustas lietas, kādas labi dresētam, disciplinētam orķestrim Vācijā vai citur nemaz neizdodas. Tādos brīžos ir patiess gandarījums. Citreiz atkal orķestra koncertmeistars saklausa nianses, kuras nevar pamanīt diriģents, un mums ar mūziķiem ir kas pārrunājams “zem četrām acīm”.

Esat teicis, ka LNSO nav tikai luksusa, bet arī sociāls objekts.

Tā kā ekonomiskais līmenis attīstītākajās zemēs ir apmēram līdzīgs, valsts kvalitāti nosaka mākslas. Par valsti spriež skatoties – cik labs tur ir simfoniskais orķestris, cik lieliska opera, vai no šīs valsts nāk spoži mākslinieki? Būdami ar orķestri festivālā “Trakās dienas” Francijā, mēs savā ziņā bijām arī kā mūsu valsts vēstneši. Pēc orķestra cilvēki spriež par Latviju, jo orķestris ir sabiedrības spogulis. Ja cilvēks grib dzirdēt, piemēram, “Berlīnes filharmoniķus”, viņš var aizlidot uz Vāciju no jebkuras pasaules malas. Bet, ja “Berlīnes filharmoniķi” dodas koncertturnejā, tā būtībā ir diplomātiska misija, jo pēc spēles līmeņa, priekšnesuma spriež par Vācijas kā valsts kvalitāti.

Runā, ka kamermūziku spēlē tie paši lielo simfonisko orķestru mūziķi.

Un – jo vairāk viņi to dara, jo labāk orķestrim! Tam arī jāprot sadzīvot, saspēlēties gan intuitīvi, gan instinktīvi kā lielam kamermūzikas ansamblim. Kamermūzika savā ziņā ir arī treniņš. Bet mums atšķirībā no ārzemēm nav tik liels tirgus, lai varētu eksistēt mūziķi, kas spēlē tikai kamermūziku. Taču tā ceļ meistarību, tādēļ katra mūziķa pienākums ir spēlēt kamermūziku, un orķestra vadībai šie centieni atbalstāmi.

Principi, kurus ievērojat savā mūziķa ikdienā?

Gribētos “neapsūbēt” arī 80 gados, ja tik ilgi nodzīvošu – spēt priekā par kādu jaunatklājumu vai palēkties – o! to es vēl nezināju! Negribētos pazaudēt gandarījuma sajūtu par atklājumu, neskatoties uz to, ka ar savu instrumentu mums arī jāpelna nauda. Bet esmu ievērojis, ka cilvēkiem, kuri tur sirdi atvērtu un mēģina kopt mūziķa kultūru sevī, arī nauda nāk pretī. Domāju, arī citās profesijās ir tāpat. Protams, cilvēks, kas dzīvo ar prātu – un par kaut ko dzīvē simtprocentīgi pārliecināts ir tikai muļķis –, vienmēr atstāj vaļā arī kādu citu lodziņu. Šis princips palīdz dzīvot iekšējā saskaņā ar sevi par spīti stresam, kas valda uz skatuves. Patiesībā stress ir milzīgs. Varbūt kādam no malas liekas jocīgi dzirdēt no profesionāla mūziķa par stresu – sēdi siltā telpā, gaismā, notis priekšā… Taču mūsdienās mākslinieciskā kvalitāte aizgājusi tik tālu, ka jebkuru mazāko kļūdiņu paši mūziķi uztver kā traģēdiju. Mēs orķestrī ļoti labi satiekam, bet šīs kļūmītes nav vēlamas. Tas cilvēkā rada drausmīgu spiedienu no iekšpuses. Un, jo ilgāk tu spēlē, jo lielāku. To būs izjutuši visi mūzikas skolu bērni, kad tev jātiecas augšup sāncensībā un konkurencē, tāpat sportisti, kad dota tā vienīgā reize uzvarēt vai zaudēt. Tas ir ļoti nepatīkams spiediens. Tādēļ – tikai mieru, sakārtotību sevī pašā.

GEORGS SARKISJANS (1986)

* Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu; studējis Roberta Šūmaņa mūzikas augstskolā Diseldorfā pie profesores Idas Bīleres, saņemot beigšanas diplomu ar izcilību, kā arī ar izcilību nokārtojot koncerteksāmenus.

* Starptautisko konkursu laureāts Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Ukrainā un Krievijā.

* Aktīvi spēlējis dažādos kameransambļos un Vācijas orķestros; muzicējis kopā ar izcilajiem diriģentiem Vasiliju Sinaiski, Vladimiru Fedosejevu, Marisu Jansonu, Olari Eltsu, kuri viesojās Rīgā un stājās pie pults LNSO deviņdesmit gades jubilejas koncertos, kā arī ar Ivanu Fišeru, Semjonu Bičkovu, Aleksandru Šelliju un daudziem citiem māksliniekiem.

* 2013. gadā kopā ar domubiedriem Vācijā izveidojis privātu mūzikas skolu “Akademie für Musik am Rhein”.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO