jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Trešdiena, 2017. gada 15. marts
Andris Saulītis: Zvaigznes bez visuma

satori.lv 

Reti kurš akadēmiskās mūzikas festivāls var lepoties ar tik senu un ievērojamu vēsturi kā Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls. Imanta Rešņa iedibināts deviņdesmito gadu sākumā, tas šogad svin savu 25. gadskārtu ar nu jau starptautisku vērienu ne tikai solistu, bet arī pieaicināto orķestru vidū. Atklāšanas koncerts, kurš izskanēja 3. martā "Lielajā dzintarā", bija tiešām zvaigžņu pilns – bez ievērojamiem Latvijas izpildītājmākslas solistiem to pagodināja arī visi trīs programmā iekļautie latviešu komponisti: Pēteris Vasks, kura koncertu flautai un orķestrim izpildīja Dita Krenberga, Pēteris Plakidis – viņa darbu "Sasaukšanās" izpildīja orķestris kopīgi ar piecu solistu grupu, kā arī Arturs Maskats, kura jaundarbam – Divpadsmitajam Liepājas koncertam klavierēm un orķestrim – solists bija pianists Reinis Zariņš.

Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu un pianistiem ir īpašs stāsts. Ilggadējās festivāla vēstures dēļ tas joprojām asociējas ar pianistu festivālu, jo tieši tāds tas savulaik radīts un jauno nosaukumu bez uzsvara uz pianistiem ieguvis vien pērn. Tas paplašinājis festivāla mērogu. Piemēram, tajā šogad nedzirdēt, šķiet, visbiežāk izpildīto darbu klavierēm ar orķestrim – Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu (to tieši tajā pašā vakarā izpārdotā koncertā varēja klausīties Rīgā, bet nez vai mūzikas programma ir pie vainas "Lielā dzintara" augsta līmeņa koncertu gaužām vājajā apmeklējumā). Tā vietā festivālu atklāja ar Semjuela Bārbera "Toccata Festiva" ērģelēm un orķestrim ar vēl vienu neapšaubāmu mūzikas zvaigzni – Ivetu Apkalnu – pie soloinstrumenta.

Darba izpildījums bija pārliecinošs, taču tas radīja sajūtu, kura neatstājās gandrīz visu atklāšanas koncertu. Interpretāciju, noskaņu un vilkmi gan Bārbera, gan Vaska un arī Maskata jaundarbā radīja un īstenoja uzaicinātie solisti, ne orķestris un tā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala. Nebija šaubu, ka "Lielajā dzintarā" ir zvaigznes uz skatuves, bet orķestris neradīja visuma sajūtu, kurā šīm zvaigznēm spīdēt daudz spožāk un daudzkrāsaināk.

Iespējams, tāpēc par spilgtākajām epizodēm atklāšanas koncertā kļuva brīži, kad solistiem skaņdarbos bija atvēlētas starpspēles bez orķestra pavadījuma. Iveta Apkalna izcēlās ar milzīgu enerģiju un nenogurstošu prieku svinīgās tokātas izspēlē. Jāatzīmē – kad Apkalna 2003. gadā ieguva Lielās Mūzikas balvu par augsti profesionālo sniegumu, daudziem apjausma par Apkalnas māksliniecisko sniegumu noteikti bija salīdzinoši minimāla. Gadu gaitā viņa ne vien popularizējusi mūsu mūziķu augsto kvalitāti ērģeļmūzikas pasaulē, bet arī demonstrējusi atšķirīgu ērģeļmūzikas spēles manieri ar tikai sev raksturīgu savdabīgumu apvienojumā ar augstu meistarību, par ko varēja pārliecināties arī šajā koncertā.

Pēc Bārbera darba izskanēšanas uzsākot latviešu komponistu darbu plejādi, flautiste Dita Krenberga burtiski nohipnotizēja klausītājus ar savu izjusto lasījumu Pētera Vaska koncertam flautai un orķestrim. Tā noteikti bija koncerta emocionālā virsotne, kurā tika radītas neaizmirstamas skaņu ainavas. Šī noskaņa saglabājās arī koncerta otrajā daļā, kuru atklāja ar Pētera Plakida koncertu solistu grupai un simfoniskajam orķestrim "Sasaukšanās". "Lielais dzintars" neapšaubāmi šobrīd ir pati piemērotākā vieta šī darba atskaņošanai, ļaujot visus piecus solistus – Artūru Šultu (mežrags), Egilu Upatnieku (oboja), Gunti Kuzmu (basklarnete), Miku Vilsonu (flauta) un Aneti Toču (pikolo flauta) – izvietot plašā areālā pa visu koncertzāli. Šī darba atskaņošanā orķestra saspēle ar solistu grupu bija vislīdzvērtīgākā. Te vispārliecinošāk izskanēja kopīgi veidota skaņdarba interpretācija, kas pilnībā atbilda tā programmatiskajam nosaukumam.

Koncerta noslēgumā izskanējušais Artura Maskata jaundarbs iezīmēja festivāla māksliniecisko vērtību. Pirmkārt, ievērojiet, ka atklāšanas koncertā visi izpildītie darbi bija drosmīgi atlasīti – tie visi bija ne vecāki par 20. gadsimta otro pusi. Otrkārt, izskanējušais pasaules pirmatskaņojums atgādina par festivāla tradīciju pasūtināt jaundarbus īpaši Liepājas Simfoniskajam orķestrim.

Trīsdaļīgais Maskata jaundarbs neapšaubāmi būtu pelnījis pretendēt uz gada jaundarba statusu. Tas bija spožs noslēgums atklāšanas koncertam, kur komponists iedarinājis vairākkārtīgas savstarpējas saspēles starp orķestri un solistu – būtu gan prasījies, lai tās tiktu izceltas spilgtāk un orķestra mūziķi nedarbotos lielākoties vien kā pavadošais sastāvs. Reiņa Zariņa lasījums, līdzīgi kā citos koncertā izskanējušajos darbos, bija jaundarba virzošais spēks, tas bija vienlīdz emocionāls un izjusts.

Var jau būt, ka tā bija apzināta diriģenta Atvara Lakstīgala izvēle: trīs skaņdarbus tovakar atskaņot ar milzīgu pietāti, pat distanci no solistiem. Tomēr orķestris būtu pelnījis tikpat lielu uzmanību par ieguldīto darbu festivāla veidošanā 25 gadu garumā, cik tajā dalību ņemošie solisti. Cerams, ka turpmākajos festivāla koncertos visa marta garumā šis akcents būs vienmērīgāks un izpildījums būs vienlīdz spēcīgs gan no solistu, gan orķestra puses, lai festivālā mirdzētu ne tikai zvaigznes, bet vienlīdz spoži arī pats festivāla saimnieks.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO