jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2017. gada 23. marts
Izcilu personību spēks

Inese Lūsiņa, kdi.lv 

Jērga Vidmaņa, Elīnas Bukšas un Georgija Osokina muzicēšanai piemīt svarīgākais – šiem māksliniekiem ir ko teikt.

Bieži nākas atkal no jauna domāt par to, cik māksla ir kaprīza. Var diendienā godprātīgi vingrināties līdz bezspēkam un sasniegt perfektuma visaugstāko pakāpi, bet mākslas un līdzpārdzīvojuma kā nav, tā nav. Taču atnāk kāds, kura spēlē varbūt pat manāms ne viens vien grēciņš, taču tai piemīt tas netveramais, noteicošais "kaut kas", kas uzreiz paņem savā varā. Iespējams, tas ir tikai atšķirīgs talanta, mākslinieciskās pieejas vai personības harismas "sīkums", taču tieši tas izrādās visbūtiskākais. Šis neatminamais, noslēpumainais, vien izredzētajiem izpildītājmāksliniekiem piemītošais spēks pa īstam atslēdz pirms simtiem gadu radītus mūzikas darbus un šodienas klausītāju dvēseli.

XXI gadsimta Mocarts

Divās pēdējās nedēļās uz Lielās ģildes skatuves bijusi iespēja sastapt trīs spilgtas un neparastas mūzikas personības: mūsu vijolnieci Elīnu Bukšu, kura 17. martā uzstājās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Normundu Šnē, pianistu Osokinu dzimtas jaunāko pārstāvi Georgiju Osokinu, kura solokoncerts 18. martā atklāja 5. jauniešu mūzikas festivāluAvanti!, un vācu XXI gadsimta Mocartu – virtuozo klarnetistu, komponistu un diriģentu Jērgu Vidmani, kura sabiedrībā 10. marta vakarā Sinfonietta Rīga burtiski uzplauka gan viņa paša radītā desmitdaļīgā opusa Freie Stücke laikmetīgo tēlu aizraujoši krāšņajā bagātībā, gan Kārļa Marijas Vēbera un Fēliksa Mendelszona- Bartoldi izjustajā romantismā un sirsnībā. Nemaz jau nerunājot par brīnišķīgo, silto, glāsmaini plūstošo toni, kuru viesis izvilināja no klarnetes, pārsteidzot gan ar prātam neaptveramo viegli lidojošo virtuozitāti, gan dzīvo intonāciju un izsmalcināto niansētību.

Jērgs Vidmanis apbūra arī ar savu harismu – mūsu priekšā bija nevis nepieejama zvaigzne, bet sirsnīgs, dziļi cilvēcisks un simtprocentīgā pašatdevē pazemīgs meistars – dedzīgs un uzticīgs mūzikas kalps, kuram narcistiska augstprātība un saltas stikla pērlīšu spēles ir svešas. Tādi mākslinieki kā Jērgs Vidmanis ļauj noticēt, ka arī rafinēta mākslīguma un shematisku intelekta sistēmu apsēstajā XXI gadsimtā eksistē tīra, dabiska, Dieva dota muzikalitāte – svaigs, dzidrs, īsts avota ūdens, dzīvinoši siltas un rotaļīgi mirdzošas gaismas pieskāriens, skaņu prieks.

Virmojoši pavasara pali

Patiesībā viss iepriekš teiktais ir attiecināms arī uz abiem jaunajiem Latvijas māksliniekiem: pat nebūdami pazīstami, visi trīs ir domubiedri mūzikā, līdzīgu vērtību apliecinātāji mākslā. Tāpēc ar lielu interesi gaidu Elīnas Bukšas un Georgija Osokina pirmo satikšanos Kamermūzikas darbnīcā (Mazajā ģildē 30. martā), kurā viņi muzicēs duetā un kameransambļos kopā ar citiem mūsu spilgtajiem jaunajiem mūziķiem – čellistu Kristapu Bergu, vijolnieci Sandru Seržāni, altistiem Baibu Bergmani un Dāvi Sliecānu.

Elīnas Bukšas rokrakstā ideāli harmonē temperamentīga, impulsīva spēle, dabiska muzikalitāte un skaņdarbu lasījuma dziļums. Domeniko Montanjanas 1723. gadā izgatavotā vijole, kuras tembrā ir iekodēts čella balss siltais dziļums un spēks, Elīnas Bukšas rokās ir īstais instruments, jo viņas rokās tā dzied ar piesātinātu, pilnskanīgu toni. Viņa to prot ieskandināt gan spēkpilni, gan maigi, pat ēteriski trausli, uzrunājot gan ar kaismīgi dramatisku, gan ļoti niansētu un apgarotu izteiksmību. Visam pāri – iekšēja brīvība, kuru atraisa fenomenālā vijoļspēles tehnika, kā arī vērienīgajā koncertdarbībā gūtais rūdījums un Beļģijas karalienes Elizabetes kapelas meistarstudiju skola.

Elīnai Bukšai nekas nav par grūtu. Arī ne izaicinoši un tehniski daudzšķautņaini virtuozais Sergeja Prokofjeva Pirmais vijoļkoncerts (1917) – spirgti virmojoši pavasara pali mūzikā, kuros satikās vijolnieces un komponista jaunība. Prokofjevs šo opusu komponējis 25 gadu vecumā, savukārt Elīnai Bukšai tagad ir 26 gadi. Saulainais jaunības azarts, kas ietver gan vitālu, rotaļīgu enerģiju un optimismu, gan apgarotu lirismu, šajā skaņdarbā ir daudz svarīgāks nekā revolūcijas vai karš – to Elīna Bukša atklāja pilnā spektrā, ļaujot izbaudīt nemitīgu, neprognozējamu mainību. Viņas vijole tik dzīvi sarunājās (saspēlējās) ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, to iedvesmojot, sapurinot, izaicinot un ķircinot, ka tas drīzāk sekoja viņai, nevis diriģentam Normundam Šnē.

Ne tikai Šopēns

Par spīti jaunībai un tam, ka viņš jau ir jūsmīgas publikas izlutināts, 21 gadu vecais pianists Georgijs Osokins solovakarā pierādīja, ka ir agri nobriedis mākslinieks, kurš prot iedziļināties dažādu stilu mūzikā. Atsvabinājies no Friderika Šopēna interpreta birkas, viņš vienā programmā apvienoja itāļu un franču baroka vecmeistaru Domeniko Skarlati un Žana Filipa Ramo izsmalcinātos un spilgti tēlainos darbus, Kloda Debisī impresionismu, Sergeja Rahmaņinova romantiskās skaņugleznas, pietuvojās Aleksandra Skrjabina noslēpumainā simbolisma pasaulei.

Koncerta pirmajā daļā spēlētajām miniatūrām sekoja Ludviga Bēthovena un Ferenca Lista sonātes. Un ne jau no populārā, plaši pieprasītā repertuāra – pianists izvēlējās mūzikas valodā askētisko, iekšupvērsto, reti spēlēto Bēthovena priekšpēdējo 31. sonāti ar fūgu finālā un «iestrēgšanu » vienā akordā, kuru tolaik jau kurlais komponists pēkšņi atkārto dīvainā uzstājībā, varbūt tomēr cerēdams uz brīnumu?

Drosmīga izvēle ir arī Lista fantāzijsonāte Pēc Dantes lasījuma: ne tikai muzikālās izteiksmes un programmatiskā satura vēriena dēļ – no Dievišķās komēdijas elles lokiem līdz transcendentālas mīlestības paradīzei, no dvēseļu vaimanām līdz garīgai apskaidrībai. Drosmīga šī izvēle ir arī tāpēc, ka klausītāji jau ir pieņēmuši Georgiju Osokinu kā smalku liriķi, romantisma sensitīvāko nokrāsu juvelieri, savukārt Lista mūzikas drāmas vētrainā spēka stihiju un vīrišķīgu skatījumu esam raduši gaidīt no vecākā brāļa Andreja Osokina. Izrādās, tas ir pa spēkam arī Georgijam Osokinam.

Labi zinot stilu interpretācijas aksiomas, jaunais pianists visā repertuāra dažādībā spējis atrast un atļauties individuālu, atšķirīgu radošo redzējumu. Piemēram, dāsno pedalizāciju Skarlati sonātē un klavesīnam rakstītajā Ramo svītā, kas šeit pēc definīcijas nav pieļaujama, toties ļauj atrast un izcelt vēl vairāk krāsu. Pianists spējis atrast arī kopsaucēju dažādībā, neļaujot aplausiem iespraukties Skarlati, Ramo, Debisī, Rahmaņinova un Skrjabina skaņdarbu virknējumā vakara pirmajā daļā. Intuīcija Georgijā Osokinā runā ideālā kombinācijā ar stratēģisku domāšanu, emocijas – ar prātu un perfekti pārdomātu, niansētu interpretāciju.

Viņš ir ļoti muzikāls un izsmalcināts. Pirms gada vai diviem bija bažas, ka talantīgais, izskatīgais, sieviešu dievinātais jaunais pianists (viņa cienītājas Polijā pat izveidojušas fanu lapu) var krist manierīgas paštīksmes un zvaigžņu slimības grēkā, taču tagad tam vairs nav pamata. Nekādas manierības.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO