jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2017. gada 27. marts
Intervija ar Elbas filharmonijas intendantu Kristofs Lībenu-Zeiteru. Šeit viss ir lielisks

Inese Lūsiņa, KDi 

"Hamburga nav īpaša mūzikas mīļotāju pilsēta, taču patlaban visi runā par jauno filharmoniju un koncertiem," sarunā ar KDi atzīst janvārī atklātās Elbas filharmonijas intendants Kristofs Lībens-Zeiters

Ja sabiedrības acīs kultūrai nav vērtības, tā tiks atstāta vajadzību rindā pēdējā – brīdina jaunā, janvārī atklātā Hamburgas mūzikas un arhitektūras simbola – Elbas filharmonijas (Elbphilharmonie) – intendants Kristofs Lībens-Zeiters. Kopš 2007. gada būdams Hamburgas koncertzāles Laeiszhalle un tobrīd vēl tikai topošās filharmonijas vadītājs, viņš piedzīvojis sarežģītos līkločus ceļā līdz jaunajam koncertnamam, kura uzbūvēšana izmaksāja 865,65 miljonus eiro, un sagatavojis krāšņās atklāšanas svinības un pirmo koncertsezonu. "Kopš ostas rajonā HafenCity debesīs slienas jaunā filharmonija, šeit viss ir kļuvis ļoti ekskluzīvs un dārgs, izņemot koncertu biļešu cenu," intendants lepojas par koncertu pieejamību ultramodernajā namā.

Kristofs Lībens-Zeiters ir dzimis Vīnē 1964. gadā. Vispirms pastrādājis datorindustrijā, viņš 1998. gadā kļuva par Vīnes koncertnama vadītāja Aleksandra Pereiras asistentu un 1996. gadā tur atgriezās jau kā vadītājs, pirms tam ieguvis līdera rūdījumu Cīrihes operas direktora amatā (1991–1993). Vienpadsmit gados padarot Vīnes koncertnamu par vienu no pasaulē prestižākajām skatuvēm, uz kuras notika ap 400 koncertu gadā, Kristofs Lībens- Zeiters vienlaikus bija arī festivāla Wien Modern vadītājs. Jau desmit gadu turpinās viņa karjera Vācijā Hamburgas vecā un jaunā koncertnama intendanta amatā, viņa pārziņā ir gan mākslinieciskais, gan finanšu menedžments.

Kāpēc izlēmāt atstāt dzimto Austriju un uzņemties vadīt tobrīd vēl pat neesošu koncertnamu, kura tapšana bija ieilgusi un asu strīdu apvīta?

Austrijā es vadīju vienu no labākajām koncertzālēm pasaulē – Vīnes koncertnamu. Kad man piedāvāja vadīt Elbas filharmoniju Hamburgā, es sapratu, ka šis ir fantastisks projekts. Man no paša sākuma bija sajūta, ka tas ir kas vairāk nekā tikai koncertzāle. Šī ir unikāla celtne, kas dod unikālu iespēju būtiski mainīt klasiskās mūzikas dzīvi.

Ar ko ir īpaša jaunās filharmonijas projekta vēsture?

Tā ir īpaša tāpēc, ka sākumā Hamburgā nemaz nebija izmisīgas nepieciešamības pēc jaunas koncertzāles. Mums jau bija lieliska koncertzāle – Laeiszhalle. Vēsturiski līdz Otrajam pasaules karam Hamburgā bija divi koncertnami – arī slavenā, 1853. gadā celtā klosterdārza Conventgarten ēka, kas tika sagrauta 1943. gada 24. jūlija bombardēšanā. (Tur savulaik simfoniskos koncertus diriģējuši Rihards Vāgners, Hanss fon Bīlovs, Vilhelms Furtvenglers, Bruno Valters, uzstājušies pianiste Klāra Šūmane un bass Fjodors Šaļapins. – I. L.)

Mūzikas speciālisti jau sen bija atzinuši, ka Laeiszhalle ir piemērota tikai klasiskajai un romantiskajai mūzikai līdz Johannesam Brāmsam, bet ne vairs lielajam XX gadsimta simfoniskajam vērienam. Mūziķi un mūzikas mīļotāji teica, ka vajag būvēt jaunu koncertzāli, lai varētu aptvert visu lielo simfonisko repertuāru. Taču pilsēta nebija ieinteresēta. Attieksme mainījās brīdī, kad aktualizējās jautājums: ko darīt ar veco ostas noliktavu spīķeri. Pagājušā gadsimta vidū uzceltā noliktava mūsdienās vairs nebija nepieciešama, jo kuģu osta tagad ir citur, upes otrā krastā. Varbūt to nojaukt? Pielāgot citiem mērķiem? Mūziķi izvirzīja domu: kāpēc gan noliktavā neizbūvēt jaunu koncertzāli?! Šveiciešu arhitektu birojs Herzog & de Meuron nāca klajā ar ideju uzbūvēt koncertnamu uz vecās noliktavas jumta. Šī ideja cilvēkus pārliecināja, visiem tā ļoti patika. Tika piešķirta nauda, un tas bija sākums jaunās Elbas filharmonijas celšanai.

Tomēr šo ideju nebija viegli īstenot. Pienāca brīdis, kad celtniecība apstājās, iestrēga uz desmit gadiem un sadārdzinājās teju četrkārtīgi. Kas īsti notika?

Sākumā valdīja milzīga sajūsma, bet pēc tam tika pieļautas dažas kļūdas. Būvniecība tika sākta pāragri un norisinājās pārāk strauji, kamēr plānošana pat vēl nebija pilnībā pabeigta. Jau pēc gada atklājās dažādas problēmas, un būvfirma paziņoja, ka projekta īstenošanai būs nepieciešami lielāki finanšu līdzekļi un vajadzēs vairāk laika.

Hamburgas pilsētas vadība nemitīgi strīdējās ar būvkompāniju par naudu. Beidzās ar to, ka abas puses iecirtās: pilsēta paziņoja, ka nav ar mieru maksāt vairāk, savukārt būvkompānija atbildēja, ka darbu neturpinās. Projekts apstājās uz pusotru gadu.

Tas notika globālās ekonomiskās krīzes laikā un ietekmē?

Tā nebija problēma. Ne pilsēta, ne Hamburgas federālā zeme nekad nav cietušas naudas trūkumu. Problēma bija tāda, ka bija noslēgts līgums par konkrētu summu un te pēkšņi celtniecības firma sāka pieprasīt arvien vairāk. Kad tika konstatēts, ka izmaksas kļuvušas daudz augstākas, sākotnējo entuziasmu nomainīja kritiska, negatīva attieksme – pilsētas vadība un liela sabiedrības daļa uzskatīja, ka lēmums celt koncertzāli bijis kļūda, ka šāds projekts ir par dārgu un tik lielu līdzekļu tērēšana "tikai kultūrai" ir pārāk izšķērdīgs solis. Tāds noskaņojums valdīja vairākus gadus, līdz pilsētas mērs Olafs Šolcs, kurš amatā stājās 2011. gadā, 2013. gadā noslēdza jaunu līgumu ar būvfirmu un atsākās projekta virzība. Kopš tā brīža viss norisinājās saskaņā ar plānu, darba termiņiem un budžetu. Izmaksas gan bija daudz augstākas, nekā sākotnēji plānots, tāpēc sabiedrībā joprojām valdīja negatīvs, noraidošs noskaņojums.

Tomēr, kad darbs beidzot tika pabeigts, visi redzēja, ka ir uzcelta lieliska ēka, radīta izcila arhitektūra – izdevies fantastisks projekts, kas mainījis pilsētas seju. Šā gada janvārī, kad notika Elbas filharmonijas atklāšana, neviens vairs nekurnēja par iztērēto naudu. Visi saprata, ka šī ir milzīga veiksme un ieguvums pilsētai.

Veiksmes efekts jau nesis taustāmus augļus?

Filharmonijas publiskā telpa Plaza astotajā stāvā, kur vecā noliktava robežojas ar jaunā koncertnama moderno stikla arhitektūru, ir iecienīts vietējo iedzīvotāju un tūristu apmeklējuma mērķis. Pirmajā mēnesī kopš filharmonijas atklāšanas reģistrēts miljons apmeklētāju. Biļetes uz visiem sezonas koncertiem ir pārdotas. Šurp brauc cilvēki no visas pasaules. Visas viesnīcas ir rezervētas, jo ikviens grib redzēt jauno filharmoniju.

Plaza, kurp ved brauciens pa garām, slīdošām kāpnēm spīķera iekšpusē, apmeklētājiem ir pieejama ar bezmaksas ieejas kartēm katru dienu no deviņiem rītā līdz pusnaktij. Katru dienu tūkstošiem cilvēku dodas uz šo pastaigu platformu, kas ved visapkārt ēkai. No tās atklājas brīnišķīgi skati uz pilsētu, Elbu, ostu un jūru. Šajā līmenī atrodas restorāns, filharmonijas suvenīru veikals un ieeja koncertzālē. Plaza ir viena no nozīmīgākajām vietām jaunajā namā. Tā var uzņemt daudz vairāk apmeklētāju nekā koncertzāles. Lielajā zālē ir 2100 sēdvietu, taču, piemēram, tikai vienā svētdienā Elbas filharmonijas platformā Plaza pabijuši 15 000 apmeklētāju.

Elbas filharmonijas vilkme šobrīd ir nepārspējama, tā ir starptautiskās uzmanības centrā. Kā būs, kad kaut kur citur Eiropā durvis vērs nākamais jaunais koncertnams?

Šis ir ļoti īpašs projekts. Tas jau ir guvis plašu rezonansi un augstu novērtējumu gan arhitektūras, gan akustikas ziņā. Par Elbas filharmoniju raksta ietekmīgākie mediji visā pasaulē. Tā ir novērtēta un izcelta kā īpašs sasniegums XXI gadsimta mūzikas namu arhitektūrā, tā tiek salīdzināta ar pasaulslaveno Sidnejas operu, kura tika pabeigta 1973. gadā, taču joprojām ir spilgta, unikāla pilsētas un Austrālijas zīme, kas vilina tūristus no visām pasaules malām.

Elbas filharmonija ir nozīmīga ne tikai Hamburgai. Tā ir kļuvusi par visas Vācijas vizuālo simbolu un rosina interesi par klasisko mūziku, tā palīdzot arī citām pilsētām un daudziem orķestriem. Vēlāk varbūt būs mazāk apmeklētāju nekā pirmajos trijos gados pēc atklāšanas, taču ir skaidrs, ka tā būs ļoti labi apmeklēta arī nākotnē. Tā tik tiešām ir fantastiska vieta. Cilvēkiem tā patīk. Elbas filharmonijas apmeklējums ir īpaša pieredze dažādu iemeslu dēļ. Mums ir pārliecība, ka tie, kuri šeit jau ir bijuši un to piedzīvojuši, atgriezīsies atkal.

Ja apceram nākotni, publikas novecošanās jūs nebiedē?

Ir uzbūvēta unikāla ēka, kuru visi grib apmeklēt. Jaunieši to vēlas redzēt tāpat kā vecākās paaudzes. Mums ir ne tikai abonementu sērijas, bet arī programma Koncerti Hamburgai/Konzerte für Hamburg – koncerti ar ļoti labiem solistiem un orķestri, uz kuriem piedāvājam Hamburgas iedzīvotājiem biļetes par īpašu zemu cenu. Mēs tās izplatām nevis ierastajā ceļā – internetā un biļešu kasēs –, bet gan tirgojam autobusos un bibliotēkās dažādos Hamburgas rajonos, pilsētas nomalēs. Tādējādi jaunajā filharmonijā nonāk cilvēki, kuri līdz šim nekad nav bijuši koncertā. Viņi atnāk un ir sajūsmā. Viņi lepojas, ka dabūjuši biļetes un pabijuši modernajā koncertnamā. Tas ir fantastisks veids, kā ieinteresēt jaunu auditoriju par klasisko mūziku.

Cik maksā biļetes īpašajā sociālajā programmā Koncerti Hamburgai?

No sešiem līdz 18 eiro. Dažreiz tās parādās arī internetā un tiek izpirktas pusstundas laikā. Sabiedrību mēdz dalīt mūzikas mīļotājos un tajos, kuri par mūziku neinteresējas. Taču ir daudz potenciālo mūzikas mīļotāju, kuri dažādu muļķīgu iemeslu dēļ uz simfoniskajiem koncertiem neiet. Viņi domā: tas ir dārgi, elitāri, koncertus apmeklē tikai veci cilvēki – aizspriedumu ir daudz. Taču, redzot jauno ēku un gūstot iespēju tur noklausīties koncertu, cilvēki ir ieintriģēti, jo saprot, ka viss, kas notiek tik lieliskā ēkā, noteikti ir visaugstākajā kvalitātē: tas ir jādzird!

Hamburga nav īpaša mūzikas mīļotāju pilsēta, taču patlaban šeit visi runā par jauno filharmoniju, koncertiem un mūziku. Jūs varat parunāties par rītdienas koncertu ar jebkuru taksometra šoferi, un viņš teiks: "O, jums ir izdevies dabūt biļeti uz Elbas filharmoniju?!" Neviens vairs nežēlojas par izmaksām, visi runā par mūziku.

Mūsu uzdevums un atbildība ir pārliecināt cilvēkus, kuri pie mums ierodas pirmo reizi: šeit skan lieliska mūzika izcilā izpildījumā un izcilā akustikā, šī ir brīnišķīga ēka, te uzstājas izcili orķestri un solisti, no šejienes var vērot iespaidīgas pilsētas ainavas, te ir labas kafejnīcas. Šeit viss ir lielisks.

Elbas filharmonijā pārsteidz mājīgums un demokrātiskā gaisotne. Te neapstulbina mērogs un neizbiedē greznība – katrs ir gaidīts, un nav jājūtas neērti vai neiederīgi ikdienišķa apģērba dēļ.

Tieši pieejamība bija tā, ko pilsēta visvairāk vēlējās jaunajā koncertnamā: lai šī būtu viena no labākajām koncertzālēm pasaulē un lai tā būtu domāta un pieejama ikvienam. Publiskā telpa Plaza, kurā var uzturēties ikviens, ir tikai viens no pieejamības aspektiem. Lielajā koncertzālē ir 2100 vietu, un, sēžot amfiteātrī visapkārt mūziķiem, klausītāji ar viņiem ir tuvā kontaktā. Arī izpildītāji var publikā redzēt katru seju. Visi ir vienoti, visi ir kopā, un tā ir īpaša sajūta un pieredze. Cilvēks ienāk un konstatē: cik lieliska vieta, man te ļoti patīk, es šeit tik labi jūtos! Jaunajā koncertnamā cilvēki daudz vieglāk un atsaucīgāk ļaujas jaunai pieredzei. Šeit viņi ir daudz atvērtāki laikmetīgajai mūzikai, nekā tas parasti bijis simfoniskajā koncertdzīvē līdz šim.

Vakartērpi un briljanti lai paliek pagātnei?

Dažreiz ļoti dārgajos koncertos, kuros uzstājas lielākās zvaigznes, šeit pulcēsies svinīgāk uzposusies publika. Taču mēs mērķtiecīgi īstenojam klausītājiem draudzīgu biļešu politiku: gandrīz uz ikvienu koncertu pāris simtu biļešu tiek pārdots par pieejamu cenu – sākot no desmit eiro. Tas ir tikpat, cik maksā biļete uz kino. Turklāt visas vietas ir labas un jebkur, arī vislētākajās sēdvietās, ir brīnišķīga akustika. Arī tāpēc šī zāle tik tiešām ir pārsteidzoša.

Kura no šajā gadsimtā uzceltajām koncertzālēm, jūsuprāt, ir vislabākā – Reikjavīkas Harpa, Kopenhāgenas, Helsinku koncertnami, Parīzes filharmonija? Kas tām ir kopīgs un atšķirīgs?

Savā vērtējumā es neveidoju jauno koncertnamu reitingu, jo katram ir sava atšķirīga ideja, tēls, vēsture un panākumi. Tie visi ir lieliski, veiksmīgi projekti. Jūsu uzskaitījumam es piepulcētu arī jauno Luksemburgas filharmoniju Grande-Duchesse Joséphine-Charlotte Concert Hall – tas ir izcils piemērs, kā jauns koncertnams spēj mainīt un uzlabot koncertdzīvi. Visi brīnījās, kāpēc mazajā pilsētā būvē tik vērienīgu koncertnamu, taču tā izrādījās liela veiksme. Jauno filharmoniju atklāja 2005. gadā, biļetes uz visiem koncertiem tajā vienmēr ir pārdotas.

Parīzes filharmonijas (2015) stāstu zināmā mērā var salīdzināt ar Elbas filharmoniju, jo to ir projektējis slavenais arhitekts Žans Nuvels (viņš projektējis arī Lucernas koncertzāli KKL, Dānijas Radio koncertzāli Kopenhāgenā, vadījis Lionas operas rekonstrukciju – I. L.), un sākumā daudzi bija pret nodomu būvēt koncertnamu pilsētas nomalē. Projekta pretinieki uzskatīja, ka simfoniskās mūzikas mīļotāji, kuri ir pieraduši apmeklēt koncertus Plejēla zālē Parīzes centrā, nebrauks uz pilsētas nomali. Tagad redzam, ka cilvēki ir iemīlējuši jauno filharmoniju un labprāt turp dodas. Tai arī izdevies piesaistīt jaunus klausītājus.

Savukārt Reikjavīkas Harpa (2011) ir piemērs, ka labu, ambiciozu ideju ir iespējams īstenot pat ļoti sarežģītos apstākļos, par spīti krīzes radītajām problēmām. Projekts tika iesaldēts uz diviem gadiem, pēc tam tika pabeigts, un rezultāts ir veiksmīgs. Tas ir pārsteidzoši: koncertnama Harpa apmeklētāju skaits krietni pārsniedz Islandes iedzīvotāju skaitu. Lielajā koncertzālē jaunajā, modernajā Helsinku Mūzikas centrā (2011) ir lieliska akustika simfoniskajiem koncertiem, taču Helsinkos diemžēl reti viesojas orķestri no citām valstīm. Tā ir laba platforma Somijas vietējiem orķestriem un ikdienas koncertdzīvei, taču ir vajadzīga arī starptautiskā simfoniskā aprite, regulāri vieskoncerti. Jaunu koncertzāli vajadzētu uzbūvēt arī pie jums Rīgā. Es zināju par sākotnējo ieceri, taču dzirdu, ka tagad ir citi plāni.

Vai esat bieži ciemojies Rīgā?

Pirms trim gadiem ierados privāti kopā ar draugu ģimeni. Toreiz, 2014. gada novembrī, gluži nejauši aizgājām uz koncertu Lielajā ģildē, kur Sola Gabeta ar orķestri Sinfonietta Rīga atskaņoja Pētera Vaska otro čella koncertu Klātbūtne.

Kāds ir jūsu iespaids?

Rīga man ļoti patīk, tā ir brīnišķīga pilsēta. Es pazīstu daudzus izcilus mūziķus no Latvijas. Latvija man silda sirdi kā maza nācija ar spēcīgām mūzikas tradīcijām – līdzīgi kā Austrijā vai Islandē. Šajās zemēs mūzikai ir svarīga loma, tā spēcina un vieno cilvēkus. Es gribētu Latviju apciemot atkal. Varbūt pēc diviem gadiem, kad notiks Dziesmu svētki? Neko tādu nav iespējams piedzīvot Rietumeiropas lielvalstīs. Jā, Latvija ir kultūras lielvalsts, turklāt tai ir daudz kultūras saišu ar Vāciju. Rīga, tāpat kā Hamburga, ir viena no vēsturiskajām Hanzas tirdzniecības savienības pilsētām.

Ko jūs ieteiktu pilsētām un valstīm, kuras nav tik pārtikušas kā Hamburga un Vācija un kurās domā: vispirms ekonomika, pēc tam kultūra? Kāda gan koncertzāle, ja nīkuļo veselības, izglītības un sociālā joma?

Skaistu un labu koncertnamu iespējams uzcelt arī par daudz mazāku naudu, nekā tika iztērēts Elbas filharmonijai, – šis bija ekstrēmi dārgs projekts, nezin kāpēc federālās valsts projekti vienmēr ir ļoti dārgi. Jautājums ir – cik nozīmīga kultūra ir attiecīgajai sabiedrībai. Vai to vispār uzskata par būtisku? Arī trūcīgajās valstīs tomēr atrod naudu jaunu ceļu, skolu un slimnīcu būvēšanai, ekonomikas atbalstīšanai. Naudas nekad nepietiks pilnīgi visam. Politiķu lēmumus nosaka viņu nostāja: kas ir galvenais. Cik svarīga viņiem ir kultūra? Tas, ko jūs varat darīt un kas ir jādara, – stāstīt un pārliecināt, cik nozīmīgi sabiedrībai ir investēt kultūrā.

Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā ir bagāti cilvēki, kuri var atbalstīt tik lielu projektu. Ja sabiedrības acīs kultūra nav vērtīga, tā tiks atstāta vajadzību rindā pēdējā. Sabiedrība ir jāpārliecina, ka kultūra ir būtiska mūsu visu dzīves sastāvdaļa. Tā ir tikpat svarīga kā veselības aprūpe un izglītība. Tā ir tautas gara veselības aprūpe, dziedinājums dvēselei un prātam. Tā saliedē nāciju un palīdz tai izdzīvot visgrūtākajās situācijās. Ja kultūru uzskatīs par nepieciešamību, nauda atradīsies.

Cik dāsni jaunās filharmonijas darbību dotē Hamburgas pilsēta un federālā valsts?

Mēs saņemam pilsētas subsīdijas mākslinieciskajām programmām, un pašvaldības vēlme ir tāda, lai biļetēm būtu pieejama cena. Mazliet vairāk nekā 30 procentu piešķir pilsēta. Aptuveni tikpat daudz iegūstam no biļešu tirdzniecības. Mums ir daudz privāto sponsoru, kuru atbalsts ir būtisks. Hamburga ir bagāta pilsēta, te dzīvo daudz turīgu cilvēku. Viņi labprāt atbalsta arī mūzikas izglītību.

Kā top sezonas programma? Īstenojat savas ieceres un māksliniecisko politiku vai uzticaties koncertu producentiem no ārpuses?

Apvienojam abus ceļus. Aptuveni 30 procentu no sezonas satura veido mūsu pašu rīkotie notikumi, vēl 30 procenti ir saistīti ar Hamburgas pastāvīgo mūzikas institūciju – NDR Elbas filharmonijas orķestra, Hamburgas Valsts filharmonijas orķestra, NDR Radio kora u. c. – piedāvājumiem. Mēs kopā apspriežam koncertu idejas, programmas un kopā veidojam festivālus. Atlikušie 30 procenti ir neatkarīgo producentu rīkotie koncerti, taču mēs rūpīgi kontrolējam gan kvalitāti, gan pieejamību. Te nevar notikt nekas tāds, par ko mums nav pietiekamas informācijas. Visam ir jābūt visaugstākajā līmenī. Cilvēkus, kuri nāk uz Elbas filharmoniju, īpaši neinteresē, kurš rīko konkrēto pasākumu. Viņus interesē izcila kvalitāte, augsts mākslinieciskais līmenis. Mēs rūpējamies, lai tāds tas būtu katru vakaru. Mums ir arī izglītojošās programmas.

Kas jūsu darbā ir visgrūtākais?

Pašlaik strādāt ir viegli, jo cilvēki ir sajūsmināti par jauno filharmoniju, visi pērk biļetes un daudzi grib piedalīties projekta atbalstīšanā. Tik augsts sajūsmas vilnis nebūs mūžīgs. Nozīmīga manas ikdienas daļa arvien ir bijusi cīņa par naudu – līdzekļu piesaistīšana, sponsoru meklēšana. Grūtākais uzdevums un lielākais izaicinājums būs koncertzāli vadīt, saglabāt uzņemto vērienu, gadu no gada noturēt programmu kvalitāti.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO