jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 21. aprīlis
Vāgnera pēdējā kārts

arterritory.com 

Par Alvja Hermaņa skatuvisko interpretāciju Riharda Vāgnera operu “Parsifals” Vīnes Valsts operā

Margarita Zieda
19/04/2017

Pirms devos uz Vīni Zaļās ceturtdienas vakarā klausīties un skatīties Riharda Vāgnera “Parsifalu” diriģenta Semjona Bičkova un režisora Alvja Hermaņa jaunajā interpretācijā*, rokās nonāca Vācijas mūzikas žurnāla “Concerti” aprīļa numurs ar Kristīni Opolais uz vāka. Mūzikas kritiķis bija aizdevies uz Ņujorku, lai parunātu ar latviešu dziedātāju, kuras darbs šodien interesē un uzrunā cilvēkus abās pusēs okeānam.

Latviešu soprāna skatiens uz mūsdienu operas industriju un režijas līmeni, kas ietekmē arī viņas darbu, ir nesaudzīgs. Viņas skatījumā tikai daži no operā strādājošiem režisoriem ir patiesi mākslinieki. Visiem pārējiem to neadekvāti milzīgo naudu, kas visiem viņiem tiek operā maksāta, saka Kristīne Opolais, būtu labāk pārskaitīt slimnīcām. Savukārt  mūsdienu opernamos “valdošo nejēdzību, vajadzētu noārdīt līdz saknēm, lai mēs varētu būvēt atkal no pašiem pamatiem. Mums ir vajadzīgi dziedātāji, kuru personība, balss un izpildītājs ir vienlīdz spēcīgā līmenī. Un mums ir vajadzīgi patiešām lieli režisori, kuri zina, ko viņi dara.”

Latviešu māksliniece ir par labākas pasaules veidošanu. “Bet labāku pasauli var izveidot tikai cilvēki, kas ir entuziasma pilni un redz ar sirdi. Es to daru kā māksliniece. Viena ļoti slavena kolēģe nesen kā brīnījās, ko es tik daudz sirds asiņu atdodot dziedot un spēlējot. Bet tikai ar profesionālu tehniku man nepietiek. Tas, kurš mākslā dara tikai savu darbu un nenododas tai ar visu savu būtību, nevar saukties par mākslinieku. Un tieši šie cilvēki dod man padomu: “Tu neatdod visu!” Manā skatījumā tāds uzstādījums ir šausmīgs. Ja mēs visi būtu devīgi savās jūtās, mēs šo pasauli varētu izglābt. Uz operu bieži atnāk cilvēki, kas ir nonākuši sarežģītā savas dzīves posmā. Un viņi meklē pēc kaut kā, kas viņus atkal atvērtu. Un mums, dziedātājiem, ir lielas iespējas. Jo balsij ir saikne ar dvēseli. Mēs varam cilvēkiem tik daudz dot. Tāpēc mūsu profesija ir svarīga.”

Arī Rihards Vāgners bija ieskatos, ka mākslas spēkos ir ietekmēt, mainīt un atbrīvot cilvēku. Darīt viņu labāku un laimīgāku. Dot cilvēkam iespēju pieredzēt un sajust esību transcendences spēkā. Un “Parsifalu” viņš dēvēja par savu pēdējo kārti. Tāda tā arī palika – Vāgnera pēdējā opera, kurā pārsteidzošā spēkā līdzās cilvēka atpestīšanas un dziedināšanas ilgām ienāk līdzjūtības tēma, kļūdama par darba jēdzienisko centru, vēsti līdzcilvēkiem. Vāgners ar šo savu atvadu sveicienu cilvēcei bija iecerējis kaut ko vairāk par teātri. Viņš mēģināja radīt mākslas darbu, kas cilvēkiem skatītāju zālē sniegtu reliģiska pārdzīvojuma spēku.


Skats no izrādes „Parsifals“. Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Nokāvies visu mūžu ar saviem dēmoniem, tā arī netikdams skaidrībā un galā ar sievietes neatvairāmā spēka vilkmi, Vāgners savai pēdējai operai izvēlas atkal cilvēku kā kaujas lauku starp miesu un garu. Liekot Grāla bruņinieku valdniekam Amfortas izvēlēties ko vienu, tā sagādājot dvēselei bezgalīgas ciešanas. Bet “Parsifals” ir arī stāsts par dziļi ievainotu, nīkstošu Grāla brālību, kura mokpilni mēģina uzturēt kalpošanu kam augstākam, negūstot svētību. Un nespējot caur savu kalpošanu to sniegt arī pasaulei. Ļaunā burvja Klingzora dziļi cirstā brūce brālības valdniekam brīdī, kad tas baudījis mīlestību, nespēj aizvērties ciet, sadzīt. Tā turpina asiņot un mocīt. Kas ir šī Grāla brālība? Kas tā ir par cilvēku kopienu? Kas tā ir par sabiedrību? Un kas tā ir par brūci? 

Atbildes ir dažādas. Krievu režisoram Dmitrijam Čerņakovam, kura Berlīnes Valsts operā iestudētais “Parsifals” Lieldienu laikā tiek izrādīts nu jau trešo gadu no vietas, tā ir komunisma idejas slimi pārņemta sabiedrība, kura ir līdz nāvei nogurusi no pašas aklās kalpošanas, taču nespēj no tās atbrīvoties. Un izmisumā alkst atpestīšanas.

Poļu režisors Kšištofs Varļikovskis Parīzes Bastīlijas operā “Parsifala” uvertīras laikā uz milzīga ekrāna, kas aizņēma visu skatuvi, rādīja Roberto Rosellīni filmas “Germania, anno zero” kadrus, kuros redzama bija līdz pamatiem noārdītā Berlīne 1945. gadā. Fašisma izpostītā Eiropa. Kāds skatītājs toreiz, 2008. gadā, partera dārgo biļešu galā piecēlās kājās un sāka skaļā balsī kliegt. 

Alvis Hermanis, iestudējot “Parsifalu” Vīnē, ir izvēlējies pašas šīs pilsētas mitoloģiju, tās ievainoto dvēseli. Vīni, kuras šodien vairs nav.


Nina Stemme – Kundrijas lomā, Jochen Schmeckenbecher – Klingzors. Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Kā režisoram pēdējos gadus operas uzvedumos ierasts, Alvis Hermanis vērš skatienu uz paša darba tapšanas laiku, deviņpadsmitā gadsimta beigām, tajās valdošajām kultūras enerģijām, mēģinot uz skatuves tās atdzīvināt visā to spēkā. Pa īstam, tādā teju vai paranormālas parādības spēkā tas viņam izdevās vienu reizi – Briseles Karaliskajā operā iestudējot “Jenufu”, tādā tiešām metafiziskā līmenī atraujot uz skatuves vaļā fin de siècle mākslas enerģētisko kodu.

Iestudējot “Parsifalu”, Alvis Hermanis interesējas ne par Itāliju, kur Vāgners raksta savu novēlējumu cilvēcei, 1882. gadā pabeidzot partitūru, bet par Vīni, par kuru Vāgners tobrīd, iespējams, nedomā vispār. Taču Hermaņa iestudēto “Parsifalu” skatās cilvēki šodien Vīnē, un režisors sarunājas ar viņiem.


Skats no izrādes „Parsifals“. Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Austriešu skumjai mokpilnajai, pašsaēdošajai dvēselei Alvis Hermanis jau 2011. gadā veltīja izrādi Vīnes Burgteātrī, ar tā izcilajiem aktieriem iestudējot Artura Šniclera lugu “Plašā zeme”. Tā austriešu dramaturģijas klasiķis bija nodēvējis cilvēka dvēseli, uzliekot uz skatuves sava laika, 20. gadsimta sākuma Vīnes sabiedrību nežēlīgā atkailinātībā. Toreiz visskarbākais vācu kritiķis pārsteigts rakstīja, ka Alvja Hermaņa tumšpelēkajai gaismēnu spēlei ir izdevies atrast šai Vīnes “plašajai zemei” konģeniālu risinājumu.

Arī šoreiz Alvja Hermaņa skats vērsts uz Vīni gadsimtu mijā, pilsētu, kas, kā uzsver pats režisors, tolaik ir kļuvusi pasaules ideju laboratoriju, tik daudz ģeniālu cilvēku strādājošu vienkopus – mākslā, mūzikā, literatūrā, zinātnē, medicīnā, arhitektūrā. Par savu sabiedroto “Parsifalam” Alvis Hermanis izvēlas urbāno vizionāru, tolaik futūristiski virzīto arhitektu Otto Vāgneru, kura ģēnija klātbūtne pilsētā vēl šodien sagaida katra iebraucēja dvēseli ar skaistuma pieskārienu baltizaļizeltītajos, vijīgajos, tik trausli dzidrajos pilsētas metro staciju veidolos. Lai sastaptos ar Otto Vāgnera jūgendstila vieglumā projektēto psihiatrisko dziedinātavu Šteinhofu un tās satriecošā vizuālā spēkā veidoto baznīcu ir jākāpj kalnā, tā atrodas Baumgartner Höhe, augstu virs pilsētas. 2005. gadā skatītājus kopā ar viņu doties uz Šteinhofu aicināja šveiciešu teātra ģēnijs Kristofs Mārtālers, iestudējot izrādi – rekviēmu “Aizsardzība no nākotnes”, veltot savu muzikāli skatuvisko norisi visiem šeit medicīnisku eksperimentu veidā nogalinātiem un mocītiem cilvēkiem Otrā pasaules kara laikā. Izrāde notika pašā nozieguma vietā Šteinhofā. Autentiskā vidē jeb scenogrāfijā.


Gerald Finley – Amfortas. Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Alvis Hermanis Šteinhofas psihiatrisko slimnīcu ar visu tās pārpasaulīgo skaistumu pārceļ uz Vīnes operu. Tā ir viņa Grāla brālības telpa ar ārkārtīgi ietilpīgiem asociatīvajiem kodiem. Ne tikai gadsimtu mija, bet arī viss Vīnes 20. gadsimts šādā telpā spēlējas līdzi. No psihoanalīzes ziedu laikiem līdz tās izdzīšanai trimdā, kuras vietā stājās medicīniski eksperimenti ar cilvēkiem. Šodien, dodoties uz Berggasse 19, agrāko Freida dzīvokli Vīnē – viņa kādreizējo prakses vietu, šodien muzeju – “Parsifala” izrādē redzamo persiešu tepiķa klāto kušeti jūs tur neatradīsiet. Tā devās trimdā kopā ar tur aiztriekto Zigmundu Freidu un šobrīd atrodas Londonā. Tāpat viss Vīnes mākslas un zinātnes zieds – vai nu nogalināts, vai nu izraidīts. Tā vairāk Vīnē nav. Austrieši paši savu roku Otrā pasaules kara laikā ir pielikuši, lai no savas pilsētas izravētu ar saknēm visu nacionāli atšķirīgo. Tā ir šīs pilsētas brūce, kas neveras ciet, pilsētas garam liekot nīkt un vārguļot.


Ziedu meitenes un Parsifals (Christopher Ventris). Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Alvis Hermanis gan no šim asociācijām nekādu stāstu neveido. Un vispār Šteinhofas un Vīnes konkrētā asociatīvā ietilpība starp 19. gadsimta izskaņu un 21. gadsimtu režisoru nenodarbina. Skatītājs var būvēt savā galvā ko grib, izrāde tam nav līdzspēlētājs. Ļaunais burvis Klingzors tieši tāpat raida “pacientus” zemapziņas ceļojumos uz Freida kušetes kā Grāla brālības slimnīcas dakteri. Tās nav dažādas pasaules. Un vispār nekādu, kontrastu, atšķirību vai, nedod Dievs, cīņas divu pasauļu starpā izrādē nav. Viss ir viena vienota klīnika, gremdēta neikdienišķā skaistumā.

Alvja Hermaņa izrādes izteikums, šķiet, ir vērsts uz ko citu. Proti, uz mūsdienu Rietumu sabiedrības vērtību skalu – pārlieku lielo uzsvaru, ko tā deleģē cilvēka smadzenēm, intelektam. Smadzeņu tēls klejo cauri izrādei visdažādākajos veidolos, no mazākām smadzenītēm kā medicīniskam uzskates līdzeklim līdz galēji pārpampušam milzu smadzeņu mutantam. Valdniekam Amfortas cirstā brūce nav raidīta viņam sānos, Jēzum Kristum līdzīgi, kā teju vai visos citu režisoru veidotajos “Parsifala” iestudējumos, bet viņš to ir saņēmis tieši galvā, un tur, galvā, tā brūce neveras ciet. Arī Klingzora burvju pilī Amfortas atņemtais šķēps glabājas iecirsts milzu smadzenēs. Un pat svētā Grāla tēls, kam šī slimo kopiena kalpo, Alvja Hermaņa izrādē ir mazas mirdzošas smadzenītes.

Sabiedrība, kurā cilvēka vērtības mērs ir viņa intelekts, kurā jutekliskums, ko Vāgnera operā iemieso Kundrijas tēls, tiek mocīts, apspiests, Hermaņa izrādē – iesprostots būrī, ir slima sabiedrība. Tās gars nespēj celties, tas nīkuļo. Rihards Vāgners šo paša konstruēto cilvēka moku modeli mēģināja atsvabināt, atbrīvot, atpestīt caur mūziku. “Orķestrim ir jāskan kā neredzamai dvēselei” – nebeidzis uzsvērt Rihards Vāgners “Parsifala” mēģinājumos Baireitā.


Izrādes „Parsifals“ treileris. Vīnes valsts opera. 2017

Un tomēr Vāgners savu četrarpusstundu garo novēlējumu cilvēcei rakstīja nevis koncertzālei, bet mūzikas teātrim, sagaidot pretī līdzvērtīga spēka skatuviskās norises. Naivi būtu iedomāties, ka 1882. gadā meistars tādas arī būtu “Parsifāla” pirmiestudējumā, pirmsrežijas laikmetā sagaidījis. Šis ir uzdevums, ko ģeniālais komponists atstājis nākamajiem gadsimtiem kopā ar savu devīzi “Kinder, schafft Neues!” (“Bērni, radiet jauno!”).

Alvis Hermanis ir sapratis, ka lai atvērtu uz skatuves ģeniālu mūziku, ir nepieciešams ne mazāka mēroga skatuviskais risinājums. Un viņā izvēle ir vizualitāte. Otto Vāgnera mantojuma skaistuma spēks līdzinās Vāgnera mūzikas ietiekšanās spēkam cilvēkā – dziļi un neatvairāmi. Un sniedzoties tālu pāri vien intelekta uztverei. Turklāt jāpiezīmē, ka Alvis Hermanis vienā izrādē liek savienoties vairākām ģeniālām pasaulēm – Riharda Vāgnera muzikālajai, Otto Vāgnera vizuāli arhitektoniskajai un Vīnes idejiskajai.

Tas konceptuālā līmenī. 

Vīnes teātra darbnīcu meistaru veikums savienojumā ar Pēterburgas mākslinieka Gļeba Fiļštinska gaismojumu ir neticams, viņiem izdevies panākt tādu skaistuma spēka starojumu, kāds parasti piemīt vien oriģināliem. Lai arī uz skatuves redzamais ir Alvja Hermaņa izveidota vizuāla kombinācija no Otto Vāgnera mākslas elementiem, ko izgatavojuši šodienas cilvēki. Skatuviski vizuālā kultūra, ko Alvim Hermanim ir izdevies panākt Vīnes “Parsifālā”, ir visaugstākajā mākslas līmenī. Un tā ir neikdienišķa parādība uz mūsdienu operas skatuvēm.

Jautājums – vai ar to piecarpusstundu garai izrādei pietiek? 

Opera, kā uzskatīja pats Vāgners, ir drāma. Cīņa, norise attīstībā, transformācija. Ilgs, sarežģīts, intensīvs ceļš virzībā uz transcendenci. Vīnes “Parisfalā” tā atnāk līdzīgi kā senajiem grieķiem darbojās “Dievs no mašīnas”. Pēkšņi ieradās un bija. Visu trešo cēlienu skatuves krāšņumam aizvien vairāk izgaismojoties un bezgalīgajam skaistumam kļūstot vēl intensīvākam līdz gandrīz neizturamībai. 

Pēdējo gadu Alvja Hermaņa operas izrādēs ir vērojams dīvains fenomens. Režisors pilnībā ir atteicies no vienas būtiskas inscenētāja darba daļas, tās, ko dēvē par izrādes tēlu režiju, savu uzmanību pilnībā koncentrējot uz izrādes konceptuālo ieskicējumu, telpas izveidi un tās organizāciju ap cilvēku. Un visaugstākā līmeņa skatuviskās kultūras nodrošinājumu. Viņa kostīmu mākslinieki – “Parsifalā” redzams valdzinoši izkopts Kristīnes Jurjānes darbs – ir smalkākie tērpu meistari. Katrs priekšmets, mēbele ir mākslas darbs. Vīnes izrādē smalki un neuzbāzīgi ieplūst citu gadsimtu vizuālās mākslas interpretācijas. Inetas Sipunovas video projekcijās atveras “Parsifals” jūgendstila mākslinieku – grāmatu ilustratoru lasījumā. Acij un jutekļiem ir prieks un bauda.

Citādāk ir ar acij it kā neredzamo, izrādes tēlu iekšējās pasaules norišu attīstību. Tā ir pilnībā atstāta savā vaļā, uzticoties dziedātāju inteliģencei un viņu mākslinieciskajai spējai uzbūvēt tēlu dzīvi un tās saskarsmi ar pasauli. Turklāt attīstībā un savienotībā. Dziedātāji to dara ļoti godprātīgi, katrs pēc savām spējām, bet ar to vien ir par maz. 


Christopher Ventris – Parsifals, Nina Stemme – Kundrija. Foto: © Wiener Staatsoper GmbH / Michael Pöhn

Kad Alvis Hermanis iestudēja savu pirmo izrādi “Zaldāti” Zalcburgā tālajā 2011. gadā, un viņam vajadzēja pierādīt savas tiesības operas pasaulē vispār atrasties un strādāt, līdzās efektīgai, paša sacerētajai skatuviskajai vizualitātei režisors uzrādīja spēju veidot nekonvencionālas, notiekošā būtību un traģiku atklājošas teatrālas situācijas, spēju izgaismot tēla iekšējo pasauli palīdzot dziedātājam atrast skatuviskās eksistences formu un gudri to vadot, spēju pavisam oriģināli izakcentēt notiekošās norises atslēgas momentus, aktīvi lietojot teātra izteiksmes līdzekļu arsenālu. 

Nu jau labu laiku režisors ar to vairs nenodarbojas. Sākumā varēja domāt, ka, iespējams, šāds gājiens iznesīs operas iestudēšanas praksi uz jauniem krastiem. Nu jau kādu ceturto šādi veidotu izrādi skatoties, nākas secināt – nē, tā nav!

Tas nav jauns piedāvājums, bet vienā izrādes līmenī atkritiens deviņpadsmitajā gadsimtā. Kas neļauj izrādei notikt tajā spēkā, kāds tajā potenciāli varētu atvērties ar šo pašu māksliniecisko komandu.

Ja māksla, kā uzskatīja arī Vāgners, ir ceļš, kas savieno ar dievišķo, tad Vīnes “Parsifala” skatuviskajā inscenējumā šis ceļš norisinās vairāk vizuāli priekšmetiskajā, ne cilvēciskajā līmenī. Alvja Hermaņa izrāde slimo cilvēku brālību mēģina atpestīt caur jutekliska skaistuma atbrīvojošo spēku. Un Riharda Vāgnera atsvabinātāja Parsifala formulā “Durch Mitleid wissend der reine Tor” / “caur līdzjūtību zinošs nevainīgais vientiesis” uzsvaru liek uz vientiesi. Uz to, kurš atbildi nemeklē caur intelektu, darbinot tikai un vienīgi savas smadzenes. 

Bet dīvaini, ka inscenējumā nemaz nav sajūtama līdzjūtība. Tā ir sadzirdama Vāgnera mūzikā, bet režisora veidotajā teātra norisē valda labestīgi apsmaidošs humors attiecībā uz visu šo diezgan makabro Vāgnera personāžu kopumu un slimo kalpošanu kā tādu. Kas, starp citu, Vāgnera iestudējumos nereti pat ļoti palīdz – izcili jaudīgs piemērs ir režisora Pētera Konvičnija un scenogrāfa Berta Noimana šādi risinātais Vāgnera “Dievu mijkrēslis” –, bet ar piebildi, ka humors līdzsvarojas ar traģikas sajūtamību. Vīnes “Parsifalā” traģika un attiecīgi līdzjūtība ir klātesoša, bet galvas līmenī. Un tas ir šīs izrādes paradokss. 

ARHĪVS: 
Bēgšana Visumā. Recenzija par Alvja Hermaņa izrādi “Fausta pazudināšana” Bastīlijas operā Parīzē 
Komikss “Toska”. Recenzija Alvja Hermaņa režisētajai operai “Toska”


resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO