jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 19. maijs
Riharda Dubras oratorijas Marija recenzija. Lūgšana mātišķajai sākotnei

Inese Lūsiņa, KDi 

Riharda Dubras jaunā oratorija Marija ir spēcīgs opuss. Tas apliecina, ka Dievmāte un latviešu Māra ir viena un tā pati persona.

Riharda Dubras oratorijas Marija pirmatskaņojums Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora Latvija, jauno tradicionālo dziedātāju un ērģelnieces Kristīnes Adamaites sniegumā Latvijas simtgadei veltītajā koncertā Rīgas Lielajā ģildē 5. maijā izvērtās īpaši saviļņojošā notikumā. Ir skaidri jūtams, ka šajā opusā ir ieguldīts daudz vairāk nekā vienkārši rūpība un meistarība. Šis ir viens no šodien retajiem gadījumiem, kad mūzika ir īsta, tīra, patiesa – izauklēta dziļi autora sirdī. Tā nav "izštukota", bet gan sakņota patiesā lūgšanā visā tās iespēju dimensijā no siltas sirsnības līdz karstam, izmisīgam dvēseles kliedzienam. Citējot autoru: "Dievs, novērs jebkādu ļaunumu mūsu daudzcietušajai zemei un ļauj tai atdzimt Tavā Mīlestībā! Dievs, svētī Latviju!"



Dabiska saplūsme

Oratorija tapusi, par pamatu ņemot katoļu lūgšanu grāmatiņas dziesmu tekstus latgaliešu valodā un īpaši akcentējot tajos rodamo Dievmātes Marijas un mūsu sentēvu – Latgales, arī visas Latvijas – Māras sinkrētisko saplūsmi vienotā mātes tēlā un jēdzienā. Tam apliecinājums ir kāda īpaši zīmīga lūgšana, ko autors izcēlis, izmantojot par visas oratorijas kodolu un vadtēmu. No formas viedokļa tas ir kora refrēns, kas apjomīgajā skaņdarbā atkārtojas četras reizes: "Sentēvu Māra un latviešu Māte, izlūdz no Dieva mums Ticību dzīvu, uzturi tikumus stiprus un svētus, pasargā, glabā Tu latviešu tautu!" Tādējādi oratorija ir lūgšana par visu Latvijas tautu. Vienlaikus tā arī atspoguļo Dievmātes – Marijas sāpju pilno dzīves ceļu ar ekstrēmi dramatisku kulmināciju oratorijas trešajā daļā Ciešanas. Tā vēstī par māti, kurai ar bēdās lūstošu sirdi jāpiedzīvo krustā sistā dēla nāve.

Tikpat dabiski un pamatoti kā Māra – Marija atklājas tekstos no katoļu lūgšanu grāmatiņas, arī Riharda Dubras mūzikā apvienojas akadēmiskās un tradicionālās mūzikas balsis, paņēmieni (to vidū arī skarbi dinamiska kora fūga), kolorīts. Kopīgo saturu gan pamīšus secīgā laika plūduma horizontālē, gan vienlaicīgu skanējumu vertikālē diriģenta Māra Sirmā vadībā veidoja akadēmiskais koris Latvija un tā dzidrais soprāns Irīna Rebhūna (Meitenes solo), simfoniskais orķestris un ērģeles, pie kurām bija Kristīne Adamaite, tradicionālās dziedātājas – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) etnomuzikoloģijas studentes un absolventes Laura Arāja, Lauma Bērza, Ilze Cepurniece, Ilona Dzērve, Asnate Rancāne un Katrīna Riekstiņa. Svilpaunieku un lietus koku skaņas, kas papildināja instrumentālo partitūru, uzbūra spilgtu audioainavu – Latvijas dabas klātbūtni līdz pat putnu atmodai agrā pavasara rītā, kas pēc nāves un ļaunuma triumfa atvēra durvis cerībai (Cerība – tā sauc oratorijas pēdējo, ceturto daļu, kas vainagojas ar himnisku lūgšanu).

Komponistam izdevies mūzikas valodā nedalāmi savīt šīs divas pasaules vienā; tas ir tik raksturīgi Latgalei, kur ierasts lūgties ne tikai baznīcā, bet arī lauka vidū pie krusta. Viņš to izdarījis dziļi cilvēciskā dimensijā, mērķtiecīgā formā un skaistā, krāšņā un jūtīgā mūzikā. Blakus dziļi saviļņojošajai latviešu komponista oratorijai vakara programmā viss cits šķita lieks. Bet varbūt tomēr labi, ka pirms tam koncerta pirmajā daļā pasaulslavenā amerikāņu minimālista Filipa Glāsa Septītā jeb Tolteku simfonija ar monotonajām, nemitīgi atkārtotajām mūzikas cilpām izrādījās tikai vienmuļš fons dabiski dzīvajai un dziļi personiski uzrunājošajai Riharda Dubras oratorijai?



Jau meinstrīms?

Šī nav pirmā reize, kad Rihards Dubra apvieno akadēmiskās mūzikas izteiksmību ar etnodziedātāju balsīm vai tautas instrumentiem. Tā tas bija gan sešiem vokālajiem ansambļiem, divām dūdām, zvaniem un ērģelēm komponētajā skaņdarbā Un viņa žēlastība paliek mūžīgi, ko izpildīja 2013. gada Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku vokālo ansambļu koncertā, gan arī dziesmā Tu skaisto Dīva dorza rūze, kas tapusi pēc Māra Sirmā iniciatīvas veidotajai JVLMA mācību kora un etnomuzikoloģijas studentu programmai Spodrē manu dvēselīt. Interesanti, ka pēdējā ir plaši gājusi tautā, to iemīļojuši un dzied daudzi baznīcu kori.

Jaunajai oratorijai ir vēl arī cits fons – šķiet, ka akadēmiskās un tradicionālās mūzikas valodas un izpildītāju salaulāšana vienā opusā pašlaik, kad gaidām Latvijas simtgadi, ir ideja, kas virmo gaisā. Varbūt tas jau saucams par jaunu meinstrīmu? Respektīvi – tā tagad ir modē?

Šādā pieejā, piemēram, sakņots arī Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora jaunākais projekts Latgales gredzens (koncertizrāde Rakstiem un skaņai), kura izpildītāju vidū bija arī muzicējoši priesteri. Viens no viņiem pat spēlēja dūdas. Vēl varam atcerēties 2007. gadā radīto Jura Karlsona simfonisko vīziju Vakarblāzma tautas teicējai un simfoniskajam orķestrim: teicēja tautastērpā dziedādama gāja pāri mūsu Operas skatuvei. Līdz šim tie, par laimi, bijuši spilgti muzikāli darbi. Taču, vienkārši tiražējot šo principu, to ātri vien var izsmelt.
resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO