jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Trešdiena, 2017. gada 05. jūlijs
Pirmais koncerts ar Denisu Macujevu

Armands Znotiņš, Kultūrzīmes 

Fonda “Baltijas muzikālās sezonas” vasaras programmas sākums izskanējis ar itāļu diriģenta Rikardo Muti viesošanos, tuvākajā laikā gaidāmi slavenu operdziedātāju priekšnesumi, taču šiem notikumiem pa vidu uz Dzintaru koncertzāli atbraucis pianists Deniss Macujevs, kurš Latvijā ir regulārs viesis.

Šeit viņš uzstājās divus vakarus pēc kārtas, otrajam koncertam izvēloties džeza programmu, turpretī 2017. gada 1. jūlijā skanēja akadēmiskā mūzika. Vismaz līdz koncerta finālam ar Džordža Gēršvina “Rapsodiju blūza stilā”, bet apjomīgās programmas lielāko daļu veidoja krievu klasiķu mūzika – Modesta Musorgska, Pētera Čaikov­ska un Aleksandra Borodina darbi. Uzreiz jāteic, ka koncerta izskaņu bija vērts sagaidīt, un arī programmas akadēmiskajā sadaļā varēja sastapties ar spilgtiem uzplaiksnījumiem, tomēr šis pasākums vēstīja par tādām pašām problēmām koncerta organizācijā un repertuāra izvēlē kā Rikardo Muti vadītais priekšnesums.

Orķestra “Baltijas muzikālās sezonas” kodolu veido Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mūziķi, un par viņu profesionalitāti vismaz Musorgska simfoniskās fantāzijas “Nakts Kailajā kalnā” interpretācijā nenācās šaubīties; arī krievu diriģents Aleksandrs Sladkovskis atstāja pieredzējuša mākslinieka iespaidu, viņa pārraudzītajam priekšnesumam saistot ar loģisku muzikālās domas izklāstu un emocionālu trāpīgumu. Acīmredzot diriģents spēja atrast arī pienācīgu kontaktu ar orķestri, jo precīzi un kolorīti skanēja kā pūšaminstrumenti, tā sitaminstrumenti, atskaņojuma kopainā stabili iekļaujoties arī stīgu grupai. Tas gan neatcēla jautājumu, kādēļ “Nakts Kailajā kalnā” tika spēlēta Nikolaja Rimska-Korsakova sagrozītajā versijā ar visu klāt piekabināto otršķirīgo kodu, ja kopš 20. gadsimta Musorgska mūziku atskaņo vai nu pēc oriģinālpartitūrām, vai arī – vokāli simfonisko darbu gadījumā – Dmitrija Šostakoviča redakcijā.

Diemžēl Čaikovska Pirmā klavierkoncerta lasījumu nevarēja uzskatīt par muzikālu veiksmi. Vai nu tādēļ, ka kamerorķestra mākslinieki, sastopoties ar plašākā mērogā un orķestrācijā veidotu darbu, pēkšņi izrādījās diezgan bezpalīdzīgi, vai arī tādēļ, ka Aleksandra Sladkovska rokās arī šoreiz bija nonācis Rimska-Korsakova pārlabots variants – katrā ziņā orķestra, diriģenta un solista uzstāšanās negāja kopā. Diriģents bija izvēlējies ekstrēmi lēnu tempu, bet pianists – pavisam pretēji – uzsvērti ātru; un tā arī Čaikovska trijdaļu cikls gāja uz priekšu samocītos kontrastos, katram interpretācijas dalībniekam darbojoties pašam par sevi. Bija arī valdzinošāki brīži, ko nodrošināja Denisa Macujeva interpretācijas tēlainākās un niansētākās aprises, arī saliedētākie dramatiskie akcenti orķestra spēlē gluži labi sabalsojās ar pianista snieguma virtuozo aizrautību, taču pārsvarā viss priekšnesums svārstījās starp monotoniju un pompozitāti. Bez šaubām, kāda publika, tāds atskaņojums; lumpeņi, kas pamanījās aplaudēt pat pirmās daļas ģenerālpauzē, acīmredzami neko labāku nebija pelnījuši.

Programmas turpinājumā orķestris atkal atgriezās iepriekšējā līmenī, un diriģents tāpat. Rezultātā Borodina “Polovciešu dejas” no operas “Kņazs Igors” Aleksandra Sladkovska vadītā orķestra veikumā uzrunāja gan ar formas zīmējumu un tembru dramaturģiju, gan arī ar noskaņu un tēlu mainīgo plūdumu. Un koncerta fināla mākslinieciskās kvalitātes saistīja it sevišķi, Denisam Macujevam un viņa domubiedriem nākot klajā ar spilgtu, pārdomātu un izteiksmīgu Gēršvina “Rapsodijas blūza stilā” versiju. Kļuva arī skaidrs, kādēļ programmā izcelti nākamās dienas koncerta dalībnieki – kontrabasists Andrejs Ivanovs un bundzinieks Aleksandrs Zingers, jo ierasto skaņuraksta ritējumu vairākkārt papildināja džeza trio improvizāciju posmi, kuros mūziķu virtuozitāte, iztēle un gaume izcēlās pilnā mērā. Taču arī bez šiem negaidītajiem lēcieniem ārpus stingri nospraustā partitūras lasījuma par Denisa Macujeva spēli būtu gūts vislabākais priekšstats – pianista toņa skaistums, priekšnesuma slīpējums un daudzveidīgā emocionālo impulsu un raksturu gamma lika interpretācijas gaitai sekot ar īpašu prieku un uzmanību. Jāpiebilst, ka ar savu uzdevumu teicami tika galā arī orķestra mākslinieki, turpretī Aleksandrs Sladkovskis prata dažādos atskaņojuma rakursus iekļaut vienotās līnijās, kas attiecībā uz “Rapsodiju blūza stilā” nebūt nav vienkāršākais darbs.

Un arī šoreiz neatbildēts paliek jautājums, kādēļ programma, kurā taču piedalījās tik slaveni interpreti un uz kuru daudzi lika tik lielas cerības, bija tieši šādā variantā. Pirmkārt, ja šāda mēroga koncertos nav neviena latviešu komponistu darba, tas vien jau norāda, ka kaut kas būs nogājis greizi – un tā parasti arī notiek. Otrkārt, atkal par katru cenu pievēršoties tikai un vienīgi jau mūzikas vidusskolā apgūtajam standartrepertuāram, atskaņotāji radīja problēmas vispirms sev pašiem. Kādēļ gan Čaikovska Pirmā klavierkoncerta vietā nevarēja būt Trešais, kas ir kompaktāks darbs, kurš Dzintaru koncertzāles apstākļos orķestrim padotos vieglāk? Un, ja jau mūziķi tik ļoti gribēja spēlēt nevis Musorgska un Čaikovska, bet tieši Rimska-Korsakova partitūras, kādēļ gan viņi neizvēlējās šī krievu meistara brīnišķīgo klavierkoncertu, kur arī nevajadzētu cīnīties ar formas monumentalitāti? Varbūt nākamgad, jo Deniss Macujevs sola Dzintaru koncertzālē atgriezties atkal.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO