jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Trešdiena, 2017. gada 05. jūlijs
Katram no mums ir savs stāsts. Elīna Šimkus

Linda Kusiņa, Kultūrzīmes 

Senās mūzikas festivāla programmā 7. jūlijā Sv. Pētera baznīcā skanēs Henrija Pērsela opera “Didona un Enejs”, kurā titulomu dziedās ELĪNA ŠIMKUS.

– Šī nebūs ne tuvu pirmā reize, kad piedalīsieties Senās mūzikas festivālā. Divdaļīgs jautājums: vai atminaties, kā iepazināt šo festivālu – iespējams, vēl kā klausītāja, – un kas jūs pašu valdzina baroka laika mūzikā?

Elīna Šimkus: – Nākamajā vasarā apritēs desmit gadi, kopš uzstājos Senās mūzikas festivālā un kopš mana interese pastiprināti ir saistīta ar seno mūziku. Ne visi šie gadi ir bijuši veltīti tikai un vienīgi senās mūzikas dziedāšanai, bet, lai arī kur mani ceļi vestu mūzikā, vairāk vai mazāk tie tomēr ir bijuši ap seno mūziku.

2008. gadā, kad vēl studēju maģistrantūrā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā, maestro Māris Kupčs man piedāvāja dziedāt Atlantas lomu Hendeļa operas “Kserkss” koncertiestudējumā Mazajā ģildē, kam ar prieku piekritu. Tā bija mana pirmā tikšanās ar seno mūziku, un toreiz es vēl nenojautu, ka interese par seno mūziku kļūs par manu sirdslietu. Vēl jo vairāk – šobrīd esmu pabeigusi pirmo maģistrantūras studiju gadu JVLMA Senās mūzikas katedrā un varu apgalvot, ka gads ir bijis aizraujošs un jaunām zināšanām bagāts.

Man ir paveicies ar brīnišķīgiem pasniedzējiem, kuri man ir atklājuši jaunu pasauli daudzu gadsimtu mūzikas vēsturē, un tas, ko studijās apgūstu, mani patiešām interesē. Priecājos, ka varu studēt sava prieka pēc. Šo gadu laikā esmu iestudējusi vairākas operu lomas, nodziedājusi divas solo koncertu pro­grammas un piedalījusies daudzu citu skaņdarbu atskaņojumos. Senajā mūzikā mani valdzina izsmalcinātība, nianses, dažādība, arī pārsteiguma momenti, ko sniedz improvizācijas. Mani saista pati mūzika, kā tā skan patiešām lielisku interpretu atskaņojumā, un liela nozīme ir arī jaunatklājumiem, kad izdodas atrast ko pasakaini skaistu un līdz šim nedzirdētu. Piemēram, savu pagājušā gada solo koncerta programmu veidoju no pirmatskaņojumiem Latvijā, iekļaujot vien pāris atpazīstamākus skaņdarbus un piedāvājot klausītājiem ko nedzirdētu.

– Par Didonas lomu: pati opera samērā nesen piedzīvojusi popularitātes atdzimšanu. Cik sarežģīti ir iejusties faktiski alegoriskā tēlā, kurš balstās vēl senākā literārā darbā?

– Jā, pēc nepelnītā aizmirstībā pavadītiem teju 100 gadiem Pērsela opera “Didona un Enejs” 20. gadsimta sākumā tomēr atgriezās pie klausītājiem. Didonas lomu pirmo reizi iestudēju pagājušā gada vasarā Itālijā, Taino mūzikas un mākslas festivāla ietvaros. Izrāde notika gleznainā Madžores ezera krastā, brīvā dabā, saulrietā, kas visam pasākumam piešķīra īpašu burvību – tiešā un pārnestā nozīmē, ņemot vērā, ka izrādē tiešām darbojas arī burve un raganas. Operas librets aizgūts no Vergilija slavenā eposa “Eneīda”, kas vēstī par trojiešu karotāju Eneju un viņa ceļojumiem. Didona savukārt ir bijusi Kartāgas (mūsdienu Tunisija Āfrikā) dibinātāja un pirmā valdniece.

Ar šo lomu saistās vairāki izaicinājumi. Pirmkārt, tā rakstīta liriskam mecosoprānam, līdz ar to man bija interesanti vokāli tehniski atklāt līdz šim savā balsī neizmantotus resursus, zemākas notis un dziļākas, sulīgākas krāsas. Otrkārt, Didona mirst salauztas sirds dēļ, kas man bija nākamais izaicinājums – to saprast un mēģināt izjust. Pētot Didonas tēla pārdzīvojumus, es saprotu, ka viņu pazudina ne tikai nelaimīga mīlestība, bet arī lepnums, 
kauns un aristokrātiskā stāja. Kā valdniece viņa īpaši krasi izjūt pazemojumu savas tautas priekšā, kad Enejs, būdams vienkāršs karotājs, viņu ir savaldzinājis un pametis.

– Kas jums kopumā palīdz atrast lomas atslēgu, vai ir kāds noskaņošanās paņēmiens, ko izmantojat?

– Jebkurai lomai, arī Didonai, man palīdz noskaņoties divas lietas. Tas ir izzināšanas process par attiecīgo personāžu, ko daru pamatīgi un ar lielu interesi, un tā ir personīgā pieredze – reāla vai sajūtu un iztēles līmenī. Patiesi mēs varam piešķirt lomai tikai tik daudz, cik ir mūsos pašos.

– Kuras no lomām, ko esat dziedājusi līdz šim, jums ir vistuvākās un kādēļ, un varbūt ir kāda loma, kura devusies īpaši grūti?

– Katra loma man ir īpaša un mīļa ar kaut ko savu. Sevišķi konkrētajā brīdī, kad tā tikusi iestudēta. Būdama brīvmāksliniece, es varu izvēlēties dziedāt tikai tās lomas, kuras patiešām vēlos, līdz ar to katra no tām man sagādā ārkārtīgi lielu prieku. Jāatzīst, ka ir lomas, kas ir nedaudz iemīļotākas vien tāpēc, ka ar tām saistās patīkams un aizraujošs darba process, tuvs režisora skatījums un augstvērtīgs muzikālais atskaņojums. Ir lomas, piemēram, Marfa Rimska-Korsakova operā “Cara līgava” un Bibliotekāre Ērika Ešenvalda operā “Iemūrētie”, kas caur savām noskaņu transformācijām mani ir emocionāli lauzušas un mocījušas, bet atklājušas manā balsī un emocionālajā pieredzē daudz jaunu krāsu. Savukārt Su­zanna Mocarta operā “Figaro kāzas” ir mana visvairāk dziedātā loma un atveidota dažādos iestudējumos, bet tā nekad neapnīk, jo es katrā izrādē atklāju ko jaunu gan savā tēlā, gan saspēlē ar kolēģiem. Kādā brīdī izrāde, šķiet, sāk dzīvot pati savu dzīvi un mēs – tai līdzi. Nenoliedzami, baroka laika repertuārs un Mocarta operas man ir vistuvākās. Bet es neatsaku arī citus interesantus piedāvājumus, kas atbilst manai balsij, pat ja zinu, ka man nāksies pastrādāt ārpus savas komforta zonas.

– Vai varat atklāt kādu no savām sapņu lomām, kuras noteikti gribētos kādreiz nodziedāt, un atkal – kādēļ? Un – vai ir kāda koncertzāle, opernams, uz kura skatuves jums ļoti gribētos nokļūt?

– Te es varētu runāt ne tikai par operu lomām, bet arī par kamermūzikas pro­grammām, vokāli simfoniskās mūzikas skaņdarbiem un solo koncertu programmām, lai iepazīstinātu klausītājus ar jauniem atklājumiem senajā mūzikā. Man nekad nav bijusi kāda viena sapņu loma, jo man šķiet, ka tiekšanās pēc kādas sapņu lomas var draudēt ar rutīnu. Es negribētu koncentrēties uz vienu lomu, vienu teātri, tā varbūt palaižot garām daudz citu jauku iespēju un skaistas mūzikas. Cilvēkam ir tendence žēloties par to, kā viņam nav, un aizmirst priecāties par to, kas viņam ir. Lomas, kuras esmu vēlējusies dziedāt, pie manis agrāk vai vēlāk ir atnākušas. Ticu, ka tā būs arī ar vairākām Mocarta operu lomām, kas man ir tuvas. Ļoti vēlētos kādreiz nodziedāt arī Popejas lomu Monteverdi operā “Popejas kronēšana”, kurai ar vienu skaistu duetu jau esmu pietuvojusies šī gada Senās mūzikas festivāla koncertā Rundāles pilī kopā ar Sergeju Jēgeru.

– Par sapņiem un ambīcijām: diezgan daudzi Latvijas mūziķi pazīstami pasaulē, tostarp, kā labi zinām, vairākas operdziedātājas droši var dēvēt par pirmā lieluma operdīvām. Kā jums šķiet, kas tam par iemeslu, ka tik ļoti nelielā valstī kā Latvija radušies tik daudzi spoži mūziķi?

– Latvieši ir dziedātāju tauta, bet liela nozīme, protams, ir bijusi arī katra konkrētā mūziķa ceļam, studējot ārvalstīs vai veiksmīga sadarbība ar ievērojamiem pasaules līmeņa mūziķiem un diriģentiem. Latvijā ir pieejama augstvērtīga muzikālā izglītība, bet, manuprāt, liela nozīme ir arī vecāku ticībai savam bērnam un gādībai par viņa talanta attīstīšanu, ko esmu pieredzējusi gan savā, gan sava vīra ģimenē. Tālākie mūziķa ceļi – tuvāki vai tālāki, jau ir atkarīgi no daudziem maziem faktoriem, kas veido lielo stāstu, un katram mums ir savs stāsts. Un kurš gan var pateikt – labāks vai sliktāks?!

Foto-Linda Lauva

ELĪNA ŠIMKUS

Dzimusi 1982. gada 2. novembrī Neretā, precējusies ar pianistu Vestardu Šimku.

Ieguvusi bakalaura grādu operdziedāšanā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un maģistra grādu izpildītājmākslā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā Oslo.

No 2006. līdz 2009. gadam vairākkārt piedalījusies prof. Monas Julsrū baroka mūzikas semināros.

Piedalījusies Frīdemana Roliha (Vācija), Elizabetes Norbergas-Šulcas (Itālija), Barbaras Dobretsbergeras (Austrija) un Rodžera Viņjola (Lielbritānija) meistarklasēs.

Kā viessoliste uzstājusies opernamos Francijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā.

Elīna Šimkus ir VII Starptautiskā Klaudias Taevas konkursa jaunajiem operdziedātājiem laureāte (Pērnava, Igaunija 2011).

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO