jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2017. gada 10. jūlijs
Elīna Garanča: Reizēm gribu būt vienkārši Elīna

Vija Beinerte , Mājas Viesis 

Viņai ir viena no pasaulē skaistākajām balsīm, ko papildina personības valdzinājums un spēks, kā arī spēja iejusties dažādos tēlos un raksturos. Visu laiku labākā Karmena Ņujorkas Metropoles operā, neskaitāmu balvu un titulu ieguvēja Elīna Garanča 11. jūlijā uzstāsies Dzintaru koncertzālē.

Dzintaros muzicēsiet kopā ar Hibu Gerzmavu. Vai tā bija jūsu izvēle vai koncerta rīkotāju piedāvājums?
Tāda bija rīkotāju iecere. Mūs parasti uzaicina uz projektu, un mēs vai nu esam, vai neesam ar mieru.

Pie diriģenta pults būs Karels Marks Šišons. Nu jau vairāk nekā desmit gadu jūs vieno ne tikai profesionāla interešu kopība. Ja nemaldos, jūs satikāties Rīgā?
Jā, tas notika Rīgā pirms deviņpadsmit gadiem. Es biju ierakstījusi “Ondine”, savu pirmo solodisku. Diriģents Aleksandrs Viļumanis, ar ko strādājām pie ieraksta, nevarēja tikt uz tā atklāšanas koncertu Rīgā un man piedāvāja Karelu. Tā mēs satikāmies.

Nejaušību nav.
Tieši tā! Esmu pārliecināta, ka mēs satiekam tos cilvēkus, kuri ir jāsatiek. Uz skatuves bijām divi mākslinieki, kas vēlējās kopā radīt muzikālu piedzīvojumu, taču drīz vien sapratām, īpaši pieņemšanā pēc koncerta, ka mums ir daudz par ko runāt. Nākamajā dienā satikāmies vēl un norunājām septiņas stundas, līdz kādā brīdī es teicu, ka man būtu jāiet mājās. Pēc tam aizbraucām katrs uz savu pusi, taču sarakstījāmies un ik pa laikam satikāmies, jo sapratām, ka mums kopā ir ļoti interesanti. Mēs vienkārši kaut kā saslēdzāmies.

Kādas krāsas dzīvei ir piešķīrusi meitu nākšana pasaulē?
Manā dzīvē aumaļām ir ienācis rozā tonis. (Smejas.) Pie tā bija jāpierod. Vienmēr šķita, ka es varētu būt puiku mamma, pati taču mūždien staigāju biksēs un kediņās, neesmu tā, kas stundām sēž pie manikīres vai pucējas pie spoguļa. Bet kopš meiteņu parādīšanās šis tas manī ir mainījies. Viņām, īpaši jaunākajai, ļoti patīk augstpapēžu kurpes un gari svārki. Es no viņām mācos.

Vai dziedat viņām šūpuļdziesmas?
Es dungoju viņām tā sauktajā brumbalsī, kad lieku gulēt. Bet viņas ir bijušas gan uz mūsu koncertiem, gan izrādēm, zina, ar ko nodarbojamies. Šad un tad pašas piesēžas pie klavierēm un kaut ko pakomponē vai uzdzied. Muzikālā intuīcija viņās jau ir ģenētiski ielikta, es pat īsti tam nepievēršu uzmanību.

Muzikālā intuīcija arī jūsos ir ģenētiski ielikta, mūziķi taču gan tētis, gan māmiņa. Kurš no viņiem jums dziedāja, kad bijāt maza?
Aktieri dziedāja, liela daļa manas bērnības pagāja teātrī. Varbūt reizēm arī mamma, kaut ko mācoties. Bet neatceros, ka es ieietu gultā un tad mamma vai tētis kaut ko man dziedātu. Man vienmēr desmit minūtes pirms deviņiem bija vakara pasaciņa. Noklausījos un pēc tam pati izslēdzu radio.

Pusaudzes gados esat dziedājusi tēva Jāņa Garanča vadītajā korī, vēlāk jūsu vokālā pedagoģe bija Anita Garanča. Ko esat guvusi no viena un ko no otra?
Mamma bija ļoti kritiska, prasīga pret sevi un citiem, šī īpašība man varētu būt no viņas. Tētis ir mazrunīgs, un arī es ikdienā runāju ļoti, ļoti maz. Viņš saviesīgā pasākumā var kādu stundu klusēt un tad pateikt divas frāzes, īsi un kodolīgi, un tas ir kā naglai uz galvas. To esmu centusies no tēta iemācīties. Vēl mamma kā profesionāla dziedātāja vienmēr man aizrādīja, teica, lai es padomājot par to un par šo, tehniski un muzikāli. Bet tētis teica: man vienalga, kas tur ar tehniku, mani vai nu aizkustina, vai neaizkustina.

Vairāk - sekojot saitei. 

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO