jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Trešdiena, 2017. gada 13. decembris
No tīriem avotiem

Imants Zemzaris, LMIC 

Ievadvārdi Lūcijas Garūtas mūzikas koncertam LNB Ziedoņa zālē 12.decembrī.

 

Mēdz uzskatīt tā: ja kādu personību atceras vēl 100 gadus pēc tās piedzimšanas, tad skaidrs, ka tās veikums tautas un sabiedrības labā ir izrādījies tiešām nozīmīgs un paliekošs. Lūcijai Garūtai – jau 115. Un viņas māksla ieskandēta mūsu mūzikas kultūrā uz palikšanu. Kad pienāk kāda no kalendāra nozīmīgajām dienām, un muzikālā komercija atkal un atkal paģērē spēlēt Baha Pasiju vai Mocarta Rekviēmu, par to nekas. Jo mūsu tautas sēru datumiem ir kas siltāks, intīmāks, savējāks – Lūcijas Garūtas kantāte. Vairāku pianistu rokas mīļi sasildījušas Klavierkoncerta solopartiju, līdz Lienes Circenes versijā skaņdarbs ieguvis sievišķīga lirisma ziņā pabeigtu veidolu. Un kamermūzika. Mums ir Garūtas prelīdes, kas jau ietilpušas latviešu klaviermūzikas zelta fondā. Ir „Nāras dziesma” un „Mēness laiva”. Un ir tēlainības un sirds siltuma pilna skaņdarbu virkne bērniem, kas jau rūpīgi iestrādāta noteikta apmācības posma metodikā. Lūk – tas viss Lūcijas Garūtas radīts. Mums. Uz palikšanu.

Bet vai jums nekad nav šķitis, ka kādas konkrētas muzikālas personības mēdz pārdzimt savos nākošo paaudžu līdziniekos? Mistika, jūs teiksiet? Rekreatīvs šarlatānisms?  Nu labi, bet, piemēram, Pēteris Plakidis varētu būt atkalatnācis Ādolfs Ābele (salīdziniet viedo, atturīgo smaidu abu ģīmetnēs, jo abi bija fanātiski perfekcionisti). Bet Artūrs Maskats –  vēlreizuzradies Marģeris Zariņš (stilistiskās odisejas un sāņsoļi abu daiļradē, kaut kas čigānisks ir abos).

Un Lūcijai Garūtai noteikti netrūkst „meitu iekš Kompozīcijas” mūsu jaunāko paaudžu pārstāvēs. Nu, piemēram, Evija Skuķe savā kordarbā spēj uzburt tādu lietusgāzi, tādu vējbrāzmas sakultu ezera trakuļošanu, ka tirpas iet pa kauliem, klausoties. Tāds temperaments! Gundega Šmite atved no kādas eksotiskas zemes neticami košas krāsas un priekā rāda tās mums. Tas nav snobisms. Tā ir milzu aizraušanās, atdošanās. Bet Santa Ratniece aizved mūs tādos tālumos, ka šķiet – tā ir jau pati pasaules mala… Anitra Tumševica, Santa Bušs, Marina Gribinčika, Indra Riše. Temperamentīgo komponējošo māsu pulciņš rādās visai kupls. Top operas, koncerti un citas lielformas. Netrūkst spožas konstrukcijas, netrūkst gudrības, gudrības. Funktiera, ja kas. Mazāk – skaņdarbu bērniem. Jā, kāpēc? Allaž par to esmu brīnījies. Varbūt, ja kāds pasūtītu, tad taptu…

Es šo mūziku klausos ar zināmu interesi, reizēm arī piesardzīgi. Tādēļ jaunās autores mani sveicina daļēji. Jo pārāk bieži es nu dodu priekšroku klasikai. Un tīriem avotiem, no kurienes tā nākusi. Jo – lai būtu no tīriem avotiem. Tas ir mans arvien kategoriskāks prasījums, kad izvēlos sev klausāmo.

Un tādēļ nav Grīgs tikai „monpansjē, kas pildīts ar sniegu”, kā apgalvo kāds asprātiņš. Grīgs – tā ir visa Norvēģija savos pārgalvīgajos, žilbinošajos pretmetos. Aizsniguši klajumi un vientulība, gaidīšana, gaidīšana. Un tad – prieks par pašu pirmo pavasara zvaniņu, māllēpīti, strauta urdziņu*. Rahmaņinovs – kā neviens cits viņš pārcēlis nakts dzeju, rudens dzeju mūzikas skaņās. Viņa mūzika – tā ir Krievzemes plašumu nebeidzamība un kolosālu fizisko un garīgo spēku patvere, ja tiem ļautu atraisīties… Čaikovskis – citiem vairāk mīļš, citiem mazāk. Taču nevar necienīt patiesumu. Varbūt viņa mūzika ir grēksūdze, vēlme pašattīrīties. Un tādēļ – no tīriem, karstiem avotiem. Un nevis no bankomāta.

Un Lūcija Garūta. Es cienu viņas varbūt bērnišķi naivos sapņus par sidraboto putnu, kas uz saviem spārniem pacels cilvēku virs stratosfēras, jonosfēras un augstāk. Un tas nekas, ka „katrs Garūtas opuss ir vētra un drāma”, kā diagnosticējis mūzikas aprakstnieks, farmaceits un šaržists Valērijs Zosts. Tā viņa izjuta pasauli un tā trīsēja viņas jutīgā sirds. Es noliecu galvu viņas sapņu un ilgošanās priekšā. Un tur ir arī vientulības nakšu saraudātais spilvens. Vairāk ieslēpts nekā izkliegts. Bet tas tur ir. Jo – no tīriem avotiem.

Un par to paldies Tev, Lūcij!

XI . 2017

 *No kurienes tad šie tīrie, šķīstie avoti? No naivitātes, kas vēl paglābusies? No tā, ka ņem rokā nošpapīru un spalvu tikai tad, kad pārdzīvojumā ietrīsējusies sirds? No eksistences nebūt ne viegli pārvaramā sloga, kad mūzikai veltītie brīži ir vienīgā veldze?

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO