jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2016. gada 29. jūlijs
Mīlas mokas ainavā

Atis Rozentāls, diena.lv 

No brīvdabas Bohēmas līdz Pīķa dāmai ar Marisu Jansonu pie diriģenta pults – iespēju spektrs operas cienītājiem Nīderlandē

Atzīšos uzreiz – Nīderlande manos ceļotāja plānos iekļuva kā piedeva jau iepriekš iecerētajam Vācijas braucienam, par kuru KDi lapās grasos vēstīt pēc nedēļas, un šīs valsts kultūras norisēm šoreiz izšāvos cauri kā vilks caur Rīgu. Tomēr divas dienas bija gana interesantas, jo radikāli atšķirīgas.

Vietējās nozīmes katakombas

Valkenburgā – pilsētiņā ar 16 000 iedzīvotāju netālu no Māstrihtas –, iespējams, bijuši tie, kas izmantojuši tūrisma firmu piedāvājumus braukt uz Ziemassvētku tirdziņiem, jo tieši šeit, Velveta alā, tāds tiek rīkots un reklamēts kā unikāls – jo atrodas zem zemes un iepirkties iespējams sveču apgaismojumā. Taču ir vasara, un Valkenburga vilina ar citām izklaidēm, kaut gan – alas, grotas, katakombas un pilsdrupas te ir pamata atrakcijas. Apmetos viesnīcā, no kuras uz vienu un otru pusi alas ir pāris minūšu gājienā, pilsdrupas – gluži pretī, līdz katakombām kājām var aiziet 15 minūtēs. Būtu mazliet pārspīlēti ielīst visās alās, kādas vien te ir, un vienā dienā to izdarīt nekādi nevar, taču divus objektus man izdevās apgūt.

Viens no tiem ir vērienīgs cilvēku rokām izrakts alu tīklsGemeentegrot. Pēc vasaras svelmes alas vēsums šķiet patīkams; ekskursijas sausais atlikums ir zīmējumi uz sienām, galvenokārt vietējās nozīmes ievērojamu cilvēku portreti, kā arī skulptūras, kas ataino reālas un teiksmainas radības. Šajā alu kompleksā atrodas arī patvertne atomkara gadījumam.

Otrs pazemes piedzīvojums ir vēl eksotiskāks. Kāds bagāts rūpnieks – Jans Dīpens – XX gadsimta sākumā Valkenburgas klintīs izveidojis Romas katakombu kopiju, kas sabiedrībai atklāta 1910. gadā. Gids par šo vietu stāsta tā, it kā mēs ceļotu pa īstām katakombām, bet tā taču ir tikai kopija. Viss notiek sveču gaismā, un tiem, kas atnākuši vasarīgā apģērbā, iedod uzģērbt džemperus.

Mimī izsauc vētru

Es Valkenburgā esmu ieradies pavisam cita iemesla dēļ, un šīs izpriecas mani tikai sagatavo galvenajai. Pilsētiņā jau simt gadu ir brīvdabas teātris, un reizi sezonā te uzstājas Opera Zuid – 25 gadus veca ceļojoša operas kompānija, kas rāda savus iestudējumus daudzās Nīderlandes pilsētās. Šovasar repertuārā ir Džakomo Pučīni Bohēma, ar kuru trupa uzstājusies 15 pilsētās. Dažviet skatītāji tika brīdināti, ka izrāde būs ar daļēju dekorāciju – arī Valkenburgā. Pats teātris, ko mēs, visticamāk, sauktu par estrādi, ir iebūvēts klintī, uz to jāpakāpjas mazs gabaliņš. Vietas darbībai ir pavisam maz, ļoti tuvu skatītājiem, un orķestris novietots aiz spēles laukuma. Amfiteātris ir gluži pilns, vietas nav numurētas – kurš pirmais nāk, sēž labākās vietās. Lai tiktu pie spirdzinājumiem, par 1,10 eiro jānopērk zils žetons, un katram našķim cena norādīta šajā "valūtā" – mazā alus pudele maksā divas ripiņas.

Izrāde aizrauj nevis ar izsmalcinātām mākslinieciskajām niansēm, bet patiesu muzicēšanas un spēles prieku brīvdabas apstākļos. Karstajā pēcpusdienā solisti izteiksmīgi drebinās un tīstās segās, atveidojot salšanu aukstajā dzīvoklī, skatītāji gandarīti smejas. Pie diriģenta pults – jaunais, enerģiskais Karels Desērs. Solisti nav zvaigznes, taču ar lomām tiek galā pārliecinoši gan vokāli, gan aktieriski, īpaši Adriāno Graciāni Rūdolfa lomā. Beļģu režisors Vauts Kūkens brīžiem gan pārspīlējis ar bohēmas izpratni, piemēram, Mizetes gražošanos aizēno kāda koristu pāra kaislīgais sekss uz klavierēm, savukārt agrajā rītā, kad izmisusī Mimī uzmeklē Marselu, visi cilvēki, kurus viņa sastop, ir briesmīgi piedzērušies.

Interesantāko piedzīvojumu noorganizēja daba, kas arī nolēma iesaistīties izrādē. Pēdējā cēlienā, Mimī atveidotājai Eloīzai Kempgenai-Bremijai uznākot uz skatuves, sāka drūmi šalkt klinšu nogāzes bērzi. Soliste vienā brīdī pat izkrita no lomas, taču izrāde beidzās laimīgi. Pēc 20 minūtēm, kad jau biju viesnīcā, aiz loga sākās katastrofa – vētra, zibens un krusa.

Nākamgad Opera Zuid Valkenburgā rādīs Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini. Izklaides nolūkos turp nokļūt nav pat pārmēru sarežģīti – ar lidmašīnu uz Eindhovenu, stundas brauciens ar vilcienu uz Māstrihtu, un tad 10–15 minūtēs līdz Valkenburgai.

Čaikovskis spēlē savā operā

Amsterdamā mani gaidīja pilnīgi nekontrolēti strauji braucoši riteņbraucēji uz ielām, taču operas jomā daudz nopietnāks mākslas piedzīvojums – Marisa Jansona diriģētā Pētera Čaikovska Pīķa dāma, kuras režisors Stēfans Herheims mūsu opernama publikai pazīstams pēc Vāgnera Reinas zelta iestudējuma. Muzikālās izglītības trūkums liedz man savu sajūsmu par orķestra skanējumu formulēt profesionālā leksikā, tāpēc vairāk pievērsīšos tam, ko režisors bija izdarījis ar stāstu. Piebildīšu, ka kļuva silti ap sirdi, kad publika vētraini un jūsmīgi sveica Marisu Jansonu.

Stēfana Herheima versijā stāsts ir par operas autoru Pēteri Čaikovski. Izrāde sākas vēl pirms uvertīras, kad atveras priekškars un skatītājs ierauga kādu pusapģērbtu vīrieti, kura priekšā uz ceļiem nometies cits vīrietis. Spriežot pēc tā, ka brašais virsnieks (Hermanis) no sirmā vīra (Čaikovska) ar pavēlošu žestu prasa naudu, visticamāk, starp viņiem noticis seksuāls sakars. Virsnieks aiziet un smiedamies pagriež atslēdziņu rotaļu putnu būrim, un atskan Mocarta Burvju flautas varoņa Papageno melodija.

Čaikovskis sāk rakstīt operu mūsu acu priekšā. Telpa ap viņu transformējas, parādās tēli, viņš pats iemiesojas Jeļecka tēlā – cilvēkā, kurš bildinājis Ļizu un kļūst par Hermaņa sāncensi. Brīžiem uz skatuves parādās koris – vīrieši Čaikovska grimā tur glāzes ar it kā sasalušu dzērienu. Čaikovska seksualitātei te ir nozīmīga loma, faktiski tā ir teju apsēstība ar Hermani, kas vienlaikus robežojas ar viņa pazudināšanu, jo autors lielā mērā kļūst par Grāfienes aizstāvi, tīri fiziski nostājoties starp viņu un Hermani.

Lustra sāk kūpēt

Lai arī režisora idejas brīžiem šķiet mazliet haotiskas un grūti nodalīt, kad Čaikovskis ir viņš pats un kad – Jeļeckis, Stēfana Herheima versiju skatīties ir interesanti. Piemēram, Čaikovskis kādā brīdī ir tērpies baltā kreklā, kas krīt pāri biksēm, ap kaklu atraisīta sarkana kaklasaite. Vēlāk šādā tērpā uz skatuves parādās Grāfiene, pēc tam – arī Ļiza.

Iespaidīgi risināts sapņa skats – kad Grāfienes balss skan no aizsaules, milzīgā kristāla lustra piepeši sāk kūpēt un zvāroties no vienas puses uz otru un kļūst par gigantisku vīraka kvēpināmo trauku. Brīžiem operas varoņi nav uzlūkojami sižeta ietvaros, jo pēkšņi ņem rokās nošu lapas un par mīlu dzied, veroties tajās, nevis viens otrā. Arī kāršu spēle notiek ar nošu lapām, tādējādi tiek izjaukta sižeta linearitāte un nemitīgi saplūdināti divi stāsti – tas, kura pamatā ir Puškina darbs, un tas, kas saistās ar Čaikovski.

Amsterdamas iestudējumā piedalījās lieliski atlasīts, vokāli teju nevainojams slāvu solistu ansamblis. Ukraiņu izcelsmes tenors Miša Didjuks Hermaņa lomā apvienoja maskulinitāti ar spēlmaņa apsēstību. Bulgāru baritons Vladimirs Stojanovs veiksmīgi balansēja starp Čaikovska un viņa operas tēla Jeļecka esību. Svetlanas Aksenovas Ļiza tvīka apslāpētā kaislībā pret Hermani, savukārt Larisas Djadkovas Grāfiene jau no paša sākuma šķita kāda aizsaules noslēpuma apēnota, un no tumšās drānās tērptā sieviešu kora viņai bija neslēpti bail. Amsterdamas Nacionālās operas Pīķa dāmu ierakstā iespējams noskatīties interneta vietnētheoperaplatform.eu.

Informācijā par izrādes radošo komandu minēts, ka Stēfans Herheims 2020.– 2021. gadā iestudēs Nībelunga gredzenu Berlīnes Vācu operā, kura nākampavasar atvadīsies no vairāk nekā 30 gadu vecā Geca Frīdriha inscenējuma, taču tas jau ir pavisam cits stāsts. 

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO