jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2016. gada 21. novembris
Mālers-pareģis un bailes no nāves. Saruna ar diriģentu Olari Eltsu

Dāvis Eņģelis, delfi.lv 

Šā gada jūnijā igauņu diriģents Olari Eltss Dzintaru koncertzālē diriģēja Gustava Mālera Astoto. 26. novembrī Lielajā ģildē viņš ar LNSO atskaņos Mālera Piekto. No 2001. līdz 2006. gadam Eltss bija LNSO galvenais diriģents. Viens no interesantākajiem aspektiem viņa darbībā ir paša dibinātais laikmetīgās mūzikas ansamblis "NYYD Ensemble".

Eltss runā impulsīvi ātros vārdu izvirdumos, savā angļu valodā sajaucot igauņu, britu un noteikti vēl kādu akcentu. Domā, šķiet, par visu un, bez šaubām, plaši. Arī par to, kā mūsdienās piepildīt koncertzāles, par interpretācijas mākslu, skatuvi, diriģēšanas dekadentismu un liesmojošo Eiropu. Viņš saka – šobrīd dzīvojam šizofrēniskā pasaulē, kur Mālera mūzikas skarbais pravietiskums jo aktuālāks.

Skarba lielākoties ir arī Eltsa izteiksme, bet diriģents sarunā apgalvo, ka vērtību sistēmas mainās, aizvien vairāk novērtējam klusumu, klasiskās mūzikas koncerti kļūst izaicinošāki un tuneļa galā redzams vairāk gaismas nekā pirms gadiem desmit. Šobrīd Eltss ir galvenais viesdiriģents Igaunijas Valsts simfoniskajā orķestrī.

SAISTĪTIE RAKSTI Stīdzinieku dzimtas kareivīgais pūtējs. Saruna ar obojistu Egilu Upatnieku Stīdzinieku dzimtas kareivīgais pūtējs. Saruna ar obojistu Egilu Upatnieku Pagrīdes fagotists. Mūziķis Jānis Semjonovs par profesiju, balādēm un bērnu smaidiem (13) Pagrīdes fagotists. Mūziķis Jānis Semjonovs par profesiju, balādēm un bērnu smaidiem Intelektuālais sportists. Mūziķis Raivis Māgurs par mūziku, ģimeni un savu profesiju (2) Intelektuālais sportists. Mūziķis Raivis Māgurs par mūziku, ģimeni un savu profesiju

OE: Interpretācijai vajadzētu izrietēt no mūsu laika, runāt ar konkrēto mūsdienu klausītāju konkrētajā koncertvietā. Ļoti bieži būtu svētīgi sev pavaicāt (tas attiecas uz visiem mūziķiem) – ne tikai kā mēs to darām, bet kāpēc? Kāpēc atskaņojam tieši šo skaņdarbu? Vai pasaule tā rezultātā kļūs labāka, vai nē? Manuprāt, jebkuram, kurš mūsdienās nodarbojas ar mākslu, ir jājautā sev šis vispārīgi filozofiskais jautājums. Kāpēc šovakar klausītājiem jādzird tieši šis skaņdarbs?

DE: Vai, uzdodot sev šo jautājumu, vienmēr atrodat atbildi?

OE: Te jārunā par mākslu vispārīgā nozīmē – ja tev būtu visas atbildes, tu nekļūtu par mākslinieku un atrastu citu nodarbi. Domāju, lielākā daļa no mums, kas nodarbojas ar mākslu, pastāvīgi uzdod šos jautājumus un mēģina atrast pareizās atbildes. Ja šis vispārīgais jautājums 'kāpēc' netiek uzdots, būt par mākslinieku 21. gadsimtā ir ļoti grūti.

DE: Kāpēc tā?

OE: Lielākajai daļai cilvēku patiesībā nav ne jausmas, ko dara diriģents. Ja man tas ir jāpaskaidro, es parasti lietoju līdzību ar režisoru teātrī. Mums arī jāatceras, ka tā ir ļoti nesena profesija mūzikas jomā. Bija laiks, ko varam dēvēt par zelta laikmetu mūzikas ierakstu industrijā. Atskaņotāja un sevišķi diriģenta vārds tika rakstīts lielākiem burtiem nekā komponista vārds. Tas savā ziņā bija jauki, bet, manuprāt, nav slikti, ka šis laikmets ir beidzies.

Pavērojiet, kā strādā dramatiskais teātris – kā viņi sagatavo tekstu un kā to sagatavojam mēs. Pieejas ir pilnīgi atšķirīgas, kaut arī var saskatīt līdzīgo. Galvenā atšķirība ir attieksmē pret tekstu. Proti, 21. gadsimta teātris uz jautājumu "kāpēc mēs to darām" atbild daudz labāk nekā mūsdienu mūzikas industrija. Ar klasisko mūziku mēs it kā joprojām mēģinām iekāpt 21. gadsimtā, ja saprotat, ko ar to domāju.

DE: Jā, par to pašu runā Alesandro Bariko esejā "Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis". Un viņš raksta arī par Māleru un Pučīni, kuri savā laikā atradās uz modernisma sliekšņa un ar saviem darbiem priekšvēstīja tos valodas līdzekļus, uz kuriem balstīsies popkultūra – iespaidīgi vizuālie efekti, kičs... Un, runājot par Mālera simfonijām, Bariko uzsvēra vēlāk kinematogrāfā izmantoto montāžas principu.

OE: Jā, tā ir. Sevišķi, ja runājam par Pučīni, ja pavērojam, kā 20. gadsimta beigās popmūzika tiek instrumentēta orķestrāli. Jā, varam atrast līdzības. Bez Pučīni un Rahmaņinova nebūtu Holivudas.

Arnolds Šēnbergs un citi "Jaunās Vīnes skolas" pārstāvji cerēja, ka tieši viņi visspēcīgāk ietekmējuši moderno mūziku. Bet tā nav. Visspēcīgāko ietekmi uz 21. gadsimta mūziku atstāja Debisī un Stravinskis, ne Šēnbergs vai citi agrīnie modernisti.

Tas ir interesanti, ka pieminējāt Māleru un Pučīni. Te ātri savairojas pārpratumi, ja neesam pietiekami iedziļinājušies detaļās. Piemēram, visietekmīgākais Mālera darbs droši vien ir Piektās simfonijas "Adagietto". Noteikti mīļākais Mālera skaņdarbs tiem, kas viņa simfonijas kopumā neklausās.

"Adagietto" bieži tiek pārprasts, un nereti tas ir tādēļ, ka Viskonti filma "Nāve Venēcijā" ievērojami vairoja šīs mūzikas popularitāti. Filmā tā tika lietota kā simbols kaut kādām beigām, dekadences kulminācijai. Viskonti, protams, izmantoja "Adagietto" arī savā ziņā kā mīlas dziesmu – tāpat, kā to iecerēja Mālers.

Ja pavērojam, cik daudzās interpretācijās Mālera mūzika ir pārprasta, tad Piektās simfonijas "Adagietto" ir labākais piemērs. Pārskatot ierakstus, "Adagietto" bieži vien ilgst kādas 13, 14 minūtes. Bet Mālers teicis, ka "Adagietto" būtu jābūt septiņas astoņas minūtes ilgam.

Un kas ir šīs mūzikas pamatā, kam tā rakstīta? Ja pavaicājat citiem, parasti parādās vārds "skumjas". Un cilvēki tā domā daudzo pārprasto interpretāciju, nevis pašas mūzikas dēļ.

Patiesībā tā ir mīlestības dziesma. Es neteiktu, ka tas ir Mālera erotiskākais darbs, bet pavisam noteikti – viņa jutekliskākais opuss. Un tas ir par mīlestību. Gandrīz erotisks darbs, ko viņš sarakstīja Almai Mālerei.

Mālers-pareģis un bailes no nāves. Saruna ar diriģentu Olari Eltsu Foto: LETA. Olari Eltss saņem Lielo mūzikas balvu 2006. gadā

DE: Palicis prātā, kā Bariko aprakstīja Mālera simfoniju statiskos brīžus, kad šķiet, ka mūzika it kā stāv uz vietas – no mūzikas virzības viedokļa šīs vietas ir pilnīgi neloģiskas, bet, ja raugāmies uz tām ar izpratni par montāžas principu, ka tie principā ir kā viens otram blakus salīmēti kadri, viss uzreiz top skaidrāks.

OE: Manuprāt, muzikālā materiāla attīstības "pārtraukumi" Mālera simfonijās sakņojas Bēthovena mūzikā. Arī Bēthovenam patika spēji, negaidīti pavērsieni. Domāju, ka Mālera kompozīcijas tehniku ietekmēja tas, ka viņš bija ļoti labs operu diriģents un zināja muzikālā teātra drēbi, kā veidot labu balansu operas izrādē. Tātad mēs varam paskatīties uz šo tematu no dažādiem skatpunktiem. Tas, manuprāt, ir ļoti interesanti.

Domāju, šis ir lielisks piemērs augstas kvalitātes mākslai, proti, varam to apskatīt no dažādām šķautnēm. Bet Mālers bija arī viens no vecās godības, ne gluži konservatīvs, bet viens no tiem, kas joprojām rakstīja romantiski, vietām ekspresionistiski.

Atgriežoties pie Mālera mūzikas interpretācijas, ir ļoti jauki uztvert Māleru mocartiski, ar mocartisku vieglumu. Atcerēsimies, ka Mālera simfoniskā mūzika savā būtībā ir kamermūzika, tikai rakstīta lielākam sastāvam. Kā lielākā daļa vācu tradīcijā balstītā simfoniskā mūzika. Tas ir pilnīgs pretstats franču vai krievu orķestrācijas skolām. Ja hipotētiski noņemam orķestra masu no lielākās daļas franču un krievu romantiskā simfoniskās mūzikas repertuāra, attiecīgie skaņdarbi no tā stipri ciestu. Savukārt vācu tradīcijā, pat aranžējot simfonisku partitūru ievērojami mazākam sastāvam, mūzika vēl būs palikusi turpat, jo orķestrācija ir ļoti kameriska. Arī Mālera Astotajā, kuru daudzi uzskata par viņa skaļāko opusu. Patiesi, tajā ir apjomīgums, ekstātiskā daļa. Tajā pašā laikā 60% šīs simfonijas ir sevišķi intīma kamermūzika. Mālera mūzikai kopumā raksturīga šī šizofrēniskā polaritāte. Mūzikas vēsturē orķestri kļūst aizvien lielāki, bet stāsti, kas saistīti ar šiem darbiem, kļūst aizvien intīmāki. Man kā diriģentam šķiet interesanti atrast līdzsvaru starp šīm divām polaritātēm.

DE: Leonards Bernsteins vienā no savām Hārvarda Universitātes lekcijām, runājot tieši par Mālera Devīto, teica, ka galvenais iemesls, kāpēc Mālera mūzika ilgi netika atzīta, ir viņa mūzikā ieaustais precīzais pravietiskums par gaidāmo 20. gadsimtu kā iznīcības un nāves simtgadi. Vēstījums ir tik dzeļošs un atmaskojošs, ka to vieglāk ignorēt. Vai arī jūs piekrītat saiknei starp Mālera mūziku un bailēm no nāves?

OE: Jā. Jā un nē. Domāju, ja Bernsteins šo lekciju sniegtu mūsdienās, viņa teiktais būtu vēl trāpīgāks, vēl piemērotāks tieši šim laikam. Jo ir patiesi šokējoši, cik laikmetīga ir šī mūzika savās bailēs no katastrofas. Šogad vienā no britu laikrakstiem bija raksts par Eiropu, kas apvīta ar uguns apli. Patiesībā liela daļa Eiropas neapjauš situāciju, kurā atrodamies. Šī nelielā komforta saliņa, kas pastāvējusi 50 gadu, nekad nav bijusi zem tik liela spiediena kā tagad. Brīvība, kura, kā liekas, mums pieder – ar katru gadu tās kļūst aizvien mazāk.

Nevēlos par to tagad turpināt. Tātad šobrīd Eiropā atrodamies diezgan šizofrēniskā situācijā. Šajā kontekstā skatoties uz jauno mūziku un tiem paņēmieniem, ar kādiem iespējams rakstīt orķestrim, vērojot postmodernisma laiku, kurā rakstīt mūziku var ikviens, ja vien ir vēlēšanās to darīt, un jebkas no radītā, ja vien teicamā kvalitātē, tiek pieņemts par labu esam vai vismaz par tādu tiek uzskatīts, – lūk, šajā kontekstā Mālers šķiet šokējoši laikmetīgs.

Protams, jāņem vērā laika dimensija – mums jāapsēžas un 70 minūtes mierīgi jāklausās Piektā simfonija. To izdarīt kļūst aizvien grūtāk. Vārdu "mūzika" mēs izmantojam aizvien jaunos kontekstos – mums ir kino, televīzija, reklāmas... Bet no audiālas pozīcijas visi trīs iepriekš nosauktie jēdzieni tiek apzīmēti ar vienu vārdu – mūzika. Un tas rada pārpratumus.

Mālers-pareģis un bailes no nāves. Saruna ar diriģentu Olari Eltsu Foto: Publicitātes foto

Cilvēki bieži jautā – kā lai iztur 70 minūtes bez teksta? Lielākā problēma skaņdarba uztveršanā ir teksta trūkums un mūzikas ilgums. Mums ir dažādi jēdzieni, lai atšķirtu kino un teātri. Mūzika turpretī ir kā jumta jēdziens visam, tāpēc arī jaunajai paaudzei ir grūti visā tajā orientēties.

Bet ņemsim par piemēru dramatisko teātri. Tas ir lielākais konkurents klasiskās mūzikas industrijai. Un, re – mums atliek vien iztēloties, ka mūzika ir kā teātris bez vārdiem. Tas, protams, ir vienkāršots paskaidrojums – bet vismaz ir kāda sasaiste, kas var palīdzēt jaunam klausītājam apsēsties un sekot līdzi mūzikai 70 minūtes. Kad cilvēki to saprot, ir cita klausīšanās.

Es mēdzu teikt ievadvārdus, uzstājoties jauniešu publikai vai mēģinājumos – īpaši pusaudžiem tas ir sasodīti grūti. Bet kādreiz atkal ir tā, ka bērni, kas pabijuši mēģinājumā, kur es kaut ko arī esmu pastāstījis, nākamajā dienā vēlas atnākt uz koncertu un vēl atvelk sev līdzi vecākus, kas savukārt paši nekad pirms tam nav bijuši koncertzālē.

DE: Man patika jūsu teiktais, ka mūsdienu māksliniekam ir jāuzdod aizvien vairāk jautājumu.

OE: Jā, mums sev jāvaicā – kāpēc? Piemēram, Mālers. Ja jūs viņu interpretējat kā augstā romantisma komponistu, ir viegli viņa mūzikā pazust, aizmirsties, un tad viņa simfonijas kļūst par nogurdinoši gariem gabaliem. Tas diemžēl var notikt, diriģentam pat īpaši nepūloties. Tāpēc ļoti svarīga ir pieredze.

Aizvien labāk sāku saprast diriģentus, kas strādā ar ierobežotu repertuāru, bet dara to ļoti labi. Diriģents nav vijolnieks, kurš no mazotnes mācās repertuāru. Ir skaņdarbi, kurus diriģentam nepieciešams iestudēt atkal un atkal, lai rastos pieredze. Lai nonāktu pie rezultāta.

Sarunas pilns teksts lasāms žurnāla "Mūzikas Saule" 2016. gada rudens laidienā.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 90. jubilejas ceturtais lielkoncerts notiks šā gada 26. novembrī Rīgā, Lielajā ģildē, ar Olari Eltsu pie diriģenta pults. Koncertā skanēs Gustava Mālera Piektā simfonija, kā arī divi Baltijas komponistu skaņdarbi – Eduarda Tubina atraktīvais Kontrabaskoncerts, kur solo spēlēs Rīgā pēdējā laikā reti dzirdamais "Berlīnes filharmoniķu" mūziķis Gunārs Upatnieks, un pasaules apceļotājas Santas Ratnieces patiešām mirdzošais skaņdarbs "Glittering Promenade", kas 2005. gadā pirmatskaņots Berlīnes filharmonijā un Latvijā līdz šim nav skanējis.

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO