jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2017. gada 23. februāris
Emocionālā maltīte. Intervija ar pianisma zvaigzni Andreju Osokinu

Ivars Šteinbergs, delfi.lv 

Šogad janvāris un februāris starptautiski augstu vērtētajam Latvijas pianistam Andrejam Osokinam ir īpaši aizņemti mēneši – līdzās mēģinājumiem, priekšnesumu plānošanai un jaunākās paaudzes izglītošanai, notiek amerikāņu mūzikas koncertizrādes "After Midnight", rit gatavošanās darbi otrā CD prezentācijai, kā arī tiek ieskaņots jauns, Latvijas simtgadei veltīts dubultdisks kopā ar brāli Georgiju un tēvu Sergeju.

Andrejs uzaudzis mūziķu ģimenē, apgūstot ne vien klavierspēles tehniku, bet iepazīstot mūzikas literatūru un vēsturi. "Mūzika attīstīja manu personību," sarunā ar portālu "Delfi" atklāj pasaulē nozīmīgu pianisma konkursu laureāts. "Esmu ieguldījis tik daudz darba, lai spēlētu uz skatuves, lai justos droši uz skatuves, lai man būtu, ko teikt cilvēkiem, kas nāk klausīties, ka šobrīd es nevaru iedomāties savu dzīvi bez šī procesa."

Mēs tiekamies Rīgas centrā neilgi pirms 25. februāra, kad mūzikas namā "Daile" tiek prezentēts mākslinieka pirmais studijā veiktais ieraksts "Veltījums". Prezentācijas dienas rītā, savukārt, norisinās Andreja vadītas meistarklases astoņiem talantīgiem klasiskās mūzikas skolēniem. Sarunā pianists atklāj, kādēļ uzslavas ir vērtīgākas par kritiku, kādas paralēles saskatāmas starp latviešu un dižajiem Eiropas komponistiem, jaunas koncertzāles nepieciešamību un to, ka dzīvais koncerts ir kārtīga emocionālā maltīte.

SAISTĪTIE RAKSTI Notiks šīs sezonas vienīgais Andreja Osokina solokoncerts Rīgā (2) Notiks šīs sezonas vienīgais Andreja Osokina solokoncerts Rīgā Andrejs Osokins sniegs bezmaksas meistarklases jaunajiem pianistiem (2) Andrejs Osokins sniegs bezmaksas meistarklases jaunajiem pianistiem Foto: 'Lielajā dzintarā' pirmatskaņota mūzikas izrāde 'Pēc pusnakts' (1) Foto: 'Lielajā dzintarā' pirmatskaņota mūzikas izrāde 'Pēc pusnakts'

Pieņemu, ka šobrīd esi diezgan aizņemts – tuvākajās nedēļās ieplānoti vairāki koncerti, turklāt dažādos sastāvos. Un zināms, ka profesionāliem mūziķiem ir svarīgi arī regulāri trenēties. Kā to visu apvieno – kāds aptuveni ir tavs dienas grafiks?

Šobrīd paralēli notiek četras programmas, līdz ar to katrai programmai es velu kādu dienas daļu. Dažas dienas – vairāk fokuss uz vienu, citas reizes – uz citu. Šodien gan ir izņēmums, bet parasti mēs no rītiem mēģinām ar Galanti (operdziedātāja Inese Galante – red.), pa dienu mēģinām amerikāņu programmu un vakaros – latviešu programmu. Pirms tam vēl bija mēģinājumi Edītes Piafas papildturnejai, bet tie nupat noslēdzās. Protams, pa vidu – visvisādi zvani, e-pasti, menedžēšana. To gan vairāk dara mūsu komandas meitenes, bet reizēm arī es pats padarbojos.

Tātad šobrīd visa diena paiet mēģinājumos?

Jā, īpaši tagad, februārī. Šobrīd ir ļoti pilns mēnesis. Kad ir mazliet brīvāks laiks, parasti es vingrinos aptuveni četras stundas dienā. Varbūt – piecas. Visu pārējo laiku – uz kontaktiem, uz menedžēšanu. Parasti ir tā.

Tā tiešām ir maģiska sajūta, kad nāk cilvēks, tāds pats kā tu, un viņš ar savu gribu, ar savu enerģiju, ar savu kaisli un temperamentu uzbur kādu skaistu pasauli no skaņām, no kaut kādām frekvencēm, kas tevi uzrunā vairāk nekā valoda, kurā tu runā.Andrejs Osokins

Par koncertizrādi "After Midnight" – vai tā izauga no koncertu sērijas par Edīti Piafu?

Tieši tā, jā. Mēs sapratām, ka "100 gadi ar Piafu" ir nevis vienkārši divi trīs koncerti, bet liela turneja – pagājušajā ziemā bija divpadsmit priekšnesumi, arī ļoti veiksmīgs koncerts "Splendid Palace". Mēs apjautām, ka programma cilvēkiem patīk, dažādās Latvijas pilsētās bija liela atsaucība, mēs organizējām papildturneju janvārī un februārī. Tad gribējām īstenot kaut ko lielāku un mēroga ziņā vērienīgāku. Gribējām, lai programmā ir gan teātris, gan mūzika, gan eksperiments, tāpēc šoreiz veltām uzmanību amerikāņu mūzikas zelta laikmetam – 20. gadsimta 20. līdz 60. gadi. Šai laikā uzplauka džezs un klasiskie mūzikli, tas ir brīnišķigs laiks, kad tiešām blūza un džeza tradīcija sāka iekarot visu pasauli.

Tagad mēs redzam rezultātu – mūzika ir mums visapkārt. Un tā nav klasiska vai akadēmiska mūzika. Tā ir tieši šīs tradīcijas mantiniece – vieglā popmūzika vai rokmūzika, kaut rokmūzika ir ļoti nopietna, bet tomēr – mums apkārt būtībā visvairāk skan tā mūzika, kas uzplauka tajā laikā. Mūzika, kas balstīta džezīgajās harmonijās un dziesmu uzbūvē.

Tāpēc mēs ņēmām šo tēmu, un Katrīnai (dziedātāja Katrīna Gupalo - red.) bija ļoti interesanti dziedāt angliski, jo parasti viņai ir repertuāris franču vai latviešu valodā. Tas ir liels izaicinājums arī man, jo klasiskajam pianistam spēlēt džezu nozīmē doties nezināmā pasaulē, tur tomēr viss atšķiras. Džezā galvenais ir imporvizācijā, klasiskajā – interpretācija, saglabājot visas komponista pierakstītās notis. Mēs drīkstam mainīt tikai frāzes nokrāsu – vairāk traģisma vai vairāk lirisma un tamlīdzīgi. Bet džezā ir improvizācija – spēlē notis, ko vēlies, bet lai to darītu, jābūt lielai pieredzei, vajag daudz zināt un prast. Tā kā man tagad džezs jāspēlē uz lielās skatuves, nevis draugiem pēc mēģinājumiem, es cenšos daudz ko iemācīties un saprast, tas ir grūts bet aizraujošs process. Ceru, ka tas man daudz dos arī kā klasiskajam pianistam.

Emocionālā maltīte. Intervija ar pianisma zvaigzni Andreju Osokinu Foto: Jānis Romanovskis

Foto no izrādes "After Mignight" pirmizrādes.

Vai tu pats klausies vieglo popmūziku, rokmūziku vai džezu?

Jā, jo klausīties klasisko mūziku prasa īpašu piepūli, tādēļ to es klausos pārsvarā savu koncertprogrammu vajadzībām vai arī – lai pilnveidotos kā mūziķis. Es klausos Mocarta operas un Bēthovena simfonijas, cenšoties saprast viņu skaņu pasauli. Bet, protams, klausos arī populāro mūziku, daudz no tā, kas man patīk, ir iekļauts arī šajā "After Midnight" programmā. Piemēram, Ninas Simonas dziesmas, kas man ļoti patīk un vienmēr dziļi saviļņo, kā arī Kola Portera un Reja Čārlza mūzika. Es arī Katrīnai, kura bija galvenā repertuāra veidotāja, teicu, ka šo gan es gribu iekļaut. Vēl arī Gēršvins, ko klasiskie mūziķi mazliet uzskata par savējo. Viņš, protams, arī ir viens no klasiskā džeza pamatlicējiem un svarīga persona mūzikas attīstībā.

Par mūzikas klausīšanās kultūru runājot – mūsdienās ir vesela audiofilu kopiena, kas ir teju apsēsti ar skaņas kvalitāti un skaņas tehniku, fano par katru niansi un virsskaņu un nespēj paklausīties mūziku no lētām skaļruņu sistēmām. Cik svarīgi tas ir tev kā klasiskam pianistam?

Man tā īsti nav, jo es vienmēr cenšos – un tas droši vien izriet no manas profesijas – sadzirdēt mūzikas saturu. Man uzreiz dziesma vai skaņdarbs veido dažādas asociācijas, kas var būt saistītas ar citām mūzikas parādībām, varbūt – ar jūtām, kaislībām, mīlestību vai traģēdiju. Tāpēc man nav tik svarīgi, uz kādas tehnikas mūzika skan, bet daudz svarīgāk – cik daudz no savas dvēseles mākslinieks ir šajā mūzika ielicis.

Bet kā ir dzīvajos koncertos?

Protams, tur ir citādi. Dzīvais koncerts vispār ir ļoti interesants žanrs, un brīnišķīgi, ka tas nav miris, kaut gan ļoti daudzi mākslinieki 20. gadsimta otrajā pusē teica, ka radio un ierakstu iespējas ir tik attīstītas, ka dzīvais koncerts nepastāvēs. Jo – kādēļ klausīties kaut kādu simfoniju, ja mājās to var uzlikt Karajana vai Bernsteina? Bet tomēr dzīvajā koncertā ir sava burvība, jo tā tiešām ir maģiska sajūta, kad nāk cilvēks, tāds pats kā tu, un viņš ar savu gribu, ar savu enerģiju, ar savu kaisli un temperamentu uzbur kādu skaistu pasauli no skaņām, no kaut kādām frekvencēm, kas tevi uzrunā vairāk nekā valoda, kurā tu runā. Tu vari saprast vairāk gan par sevi, gan pasauli, gan par svarīgām dzīves tēmām no šīs abstraktās valodas. Un tieši tas, ka tas notiek šeit un tagad, kā arī fakts, ka zālē ir citi cilvēki, un jūs visi šo burvību pārdzīvojat kopīgi – varbūt katrs ar dažādām asociācijām –, bet tomēr kopīgi, tas cilvēkam dod tik lielu un svarīgu emocionālo maltīti, ka dzīvais koncerts nevar nepastāvēt. Un es ticu, ka pastāvēs vienmēr. Varbūt būs citas formas, piemēram, tagad ir populāras koncertu translācijas internetā, kad tādā un tādā laikā dažādās pasaules valstīs cilvēki skatās vienlaicīgi, bet, lūk, šeit arī ir cilvēkiem svarīgi, ka viņi to piedzīvo dzīvajā un kopā ar citiem.

Es pats arī vēl nesen skatījos Elbas filharmonijas atklāšanas koncertu Hamburgā.

Jā, lūk, dzīvais koncerts ir tāds notikums, kas ir visiem. Un mūzika ir tāds spēks, kas bez vardarbības un ar mīlestību, jūtām un skaistumu vieno cilvēkus.

Šomēnes notiks arī tava meistarklase. Ko ir svarīgi iemācīties jaunajiem pianistiem?

Es domāju, ka ļoti svarīga ir drosme uz skatuves – sajusties uz skatuves pārliecinātam. Tam stundās es pievēršu lielāko uzmanību. Jo es atceros no savas pieredzes skolā, ka parasti vislielākā uzmanība ir uz kļūdām, uz ieskaitēm. Tātad – uz kritiku. Un ļoti daudzi skolēni sāk nervozēt un domāt tikai par negatīvo, ko viņiem pateiks, ka tur un tur bija tāda un tāda kļūda, nebija izdarīts kaut kas līdz galam. Bet pēc tam koncertos – visiem ir kļūdas. Pat visģeniālākajiem mūziķiem dažreiz gadās kaut kas nepareizi. Bet mēs viņus mīlam nevis tādēļ, ka viņi mēģina no tā izvairīties. Mēs mīlam par tām lietām, kas viņu talantu visvairāk raksturo. To, kas tiešām ir vērtīgs, klausoties šos mūziķus.

Otrkārt, uzmanība uz katra skolēna stiprajām pusēm. Kritizēt ir viegli, bet paslavēt un atrast to, kas tiešām ir labs, dod daudz lielāku motivāciju turpmākai aktīvai darbībai klavierspēlē. Jo tādējādi tu iedod spārnus jaunajam mūziķim – ka viņš māk daudz, ka viņam sanāk, ka viņš uz lielas skatuves un lielā zālē spēj nospēlēl labi. Šo pieeju esmu paņēmis no sava tēva (pianista un pedagoga Sergeja Osokina – red.).

Esmu bijis interesants skolnieks jau no agras bērnības, jo es vienmēr esmu vērojis pedagoģisko procesu no citas, no tēva, puses. Man nekad nebija tā – "mēs esam skolēni, skolotāji ir slikti". Mani vienmēr interesēja – kāpēc viņš to pateica? Kāpēc viņš dod tieši šo padomu? Tādējādi es izzināju viņa metodi, kā arī, kāpēc viņam ir tik daudzveidīgi audzēkņi.

Runājot par mani un manu brāli (pianistu Georgiju Osokinu – red.), arī – mēs spēlējam ļoti atšķirīgi, kaut gan esam brāļi un mācāmies pie viena pedagoga, kurš ir mūsu tēvs. Tātad – viena ģimene, bet tik atšķirīgas personības. Un es sapratu, ka viņš vislielāko uzmanību velta cilvēka individuālajam talantam. Nevis tam, lai cilvēks spēlē tāpat kā skolotājs – mazliet sliktāk, bet tāpat – katru frāzi tā, lai patīk skolotājam, nē. Uzmanība veltīta tam, lai viņš izdomā savu interpretāciju, lai viņš var atklāt sev stipras jūtas, savu temperamentu, lai viņam ir interesanti. Pēc tam viņam vai viņai vairs nebūs vajadzīgas skolotāja stundas – varēs strādāt un spēlēt patstāvīgi. Tas ir kā motors, kas parādās radošā cilvēkā, kas ļauj producēt radošas un spilgtas idejas.

Vēl man ir svarīgi, lai audzēkņiem ir iespēja pēc meistarklasēm klausīties pedagoga koncertu. Lai viņi redz, ka tas cilvēks, kurš viņus kritizē un dod padomus, tiešām spēj spēlēt klavieres. Jauni cilvēki parasti ir kritiski pret skolotājiem, tāpēc gribu, lai viņi spēlē uz tās pašas skatuves, uz kuras pēcāk koncertēšu pats. Tā viņiem būs arī pieredze, ka viņi arī māk spēlēk koncertus skaistā zālē, kurā nāk cilvēki. Ka tas ir iespējams, ka tas nav nekāds sapnis, ka ir iespējams atrast darbu šai profesijā.

Tava stāstījuma laikā atcerējos filmu "Whiplash", kas arī ir par mūzikas pedagoģiju, bet šai gadījumā – par diametrāli pretēju pieeju, proti, tādu, kas paredz, ka skolēnus vajag "mīdīt un mīdīt" un tad skatīties, kuriem pietiek spēka izturēt.

Jā, es arī filmu skatījos, bet man šī pieeja nepatīk. Protams, ir cilvēki, kas to var izturēt, bet ļoti bieži šajos audzēkņos attīstās virtuozitāte, bet emocionālā pasaule – ne tik spilgti. Jo tad, kad tev ir viena emocija – "es visus ienīstu un es māku to izdarīt visātrāk vai visskaļāk", tad tu esi emocionāli aizvērts. Taču tad, kad tev dod kādu ideju par skaisto, kas ir, teiksim, Mocarta vai Rahmaņinova mūzikā, tu to iemācies ieraudzīt un ar savām rokām vai balsi, vai instrumentu parādīt, kļūst tik interesanti, ka sāc meklēt savā dvēselē tādas stīgas, kas atbilst šai mūzikai. Tad arī klausītājus uzrunāsi ļoti spilgti. Tev varbūt nebūs olimpiskie rekordi, bet mūzika nav rekordi, tā ir par jūtām, tas ir dialogs starp mūziķi un klausītāju. Man šķiet, ka ar tādu stingru armijas režīmu to nevar vienmēr iznest. Disciplīna gan, protams, ir svarīga.

Tātad individuāla pieeja katram mūziķim un, protams, disciplīna, bet – pēc tavas pieejas – vai ar to pietiek, lai uz skatuves nebūtu jāstreso? Klasiskajā mūzikā tomēr ir liela konkurence un prasīgi klausītāji.

Šis stress ļoti bieži attīstās skolas laikā, un tas nav labi. Jāsaprot, ka tas kaifs, kad esi uz skatuves un kad visa uzmanība veltīta tev, ir ļoti pozitīvs moments. Nevis kaut kas negatīvs, ka visi gaida tavas kļūdas, un tev vajag izturēt tās minūtes un pēc tam aizmirst par to murgu. Man šķiet, ka tomēr šī kaifa sajūta uz skatuves, šis baudījums ir tik ļoti svarīgs – tas ir vajadzīgs, lai tu vispār varētu eksistēt kā mūziķis, lai tava nervu sistēma ir darboties spējīga, nevis salauzta un depresijā.

Rīgai pietrūkst koncertzāles. Varbūt kaut ko tādu kā Elbas filharmoniju vajadzētu.Andrejs Osokins

Mazliet par savu jaunāko – studijā tapušo – albumu. Pērn debitēji ar koncertierakstu, turklāt tajā iekļauti vairāku komponistu darbi, kas ir salīdzinoši rets gadījums, jo parasti mūziķis fokusējas uz vienu-diviem. Kā ir ar studijas albumu? Kā notika komponistu atlase?

Šoreiz tajā ir tikai divi komponisti, divi laikabiedri – Roberts Šūmanis un Ferencs Lists – izcili romantiskās mūzikas pārstāvji. Albums saucas "Veltījums" un tā pamatā ir interesants stāsts. Viens no spilgtākajiem Šūmaņa skaņdarbiem "Fantāzija", kas varbūt ir viņa vissirsnīgākais klavierdarbs, ir veltīts viņa draugam, klavieru virtuozam un komponistam – Ferencam Listam. Pēc gada Lists, savukārt, uzrakstīja savu, iespējams, spēcīgāko un veiksmīgāko klavieru darbu – sonāte si minorā – un veltīja to Šūmanim. Tātad sanāk abpusējs veltījums.

Abi darbi ierakstīti albumā kopā ar viņu vienīgo kopdarbu – Šūmaņa dziesmu "Widmung (Liebeslied)" jeb "Veltījums – Mīlasdziesma", ko Lists ir aranžējis tikai klavierēm, bez balss. Viņš gribēja koncertos parādīt savu draugu Šūmaņa un Šūberta mūziku, tāpēc tas ir tikai taustiņiem. Lists pielika mazliet klāt no sevis, tādējādi tas ir kopdarbs, kurā izpaužas gan Šūmaņa gan Lista radošais talants un ģēnijs.

Tomēr jāpiemin, ka diska prezentācijas koncertā es nespēlēšu to pašu, kas ir ierakstā, kā tas ir parasti. Šoreiz man tas šķita mazāk interesanti, jo disku mēs ierakstījām jau pagājušā un aizpagājušā gada vasarā, bet mani šobrīd jau saviļņo nākotnes plāni. Nākamais gads ir Latvijas simtgades gads, tāpēc es izvēlējos šo prezentācijas programmu veltīt latviešu klaviermūzikai. Šai tēmai pievērsīsies arī "Trīs Osokini" – es, mans tēvs un brālis. Februārī mēs ierakstām dubultdisku, kas iznāks nākamā gada sākumā. Tas būs pilnībā veltīts latviešu klaviermūzikai. Tur no katra būs trīs komponisti, kopā – deviņi. Un prezentācijā es spēlēšu Jāzepa Vītola, Volfganga Dārziņa un šā gada jubilāra Artura Maskata darbus. Koncertā vēlos parādīt, cik latviešu klaviermūzika ir spilgta, spēcīga un daudzveidīga Eiropas klaviermūzikas kontekstā. Blakus latviešu mūzikai būs, piemēram, Kloda Debisī "Mēnessgaisma" ("Clair de Lune"), Sergeja Prokofjeva mūzika no baleta "Romeo un Džuljeta", Johannesa Brāmsa vēlīnie opusi, kā arī Johana Sebastiana Baha mūzika. Un es mēģināšu arī parādīt kaut kādas paralēles starp šo mūziku.

Piemēram?

To, ka Vītols bija Prokofjeva skolotājs. Prokofjevs skolojās pie Vītola Pēterburgā, kur Vītols bija ļoti liela personība – viņš bija komponistu katedras vadītājs. Prokofjevs, protams, būdams students, bija dumpinieks un visus savus skolotājus uztvēra kritiski un ironiski, bet savas dzīves beigās, manuprāt, ļoti daudz no Vītola parādījās Prokofjeva daiļradē.

Vēl interesanti, ka viens no spilgtākajiem Vītola klavieru skaņdarbiem "Viļņu dziesma", kas būtībā nav uzrakstīts atsevišķi, bet iekļauts ciklā "Mēnessgaisma", tapis gandrīz tajā pašā laikā, kad Debisī uzraksta savu "Mēnessgaismu", kas ir daļa no "Bergamas svītas" – ļoti ļoti populāra skaņdarba, ko zina visi un kas skan daudzās filmās. Es gribēju abus šos opusus nospēlēt blakus, lai klausītāji saprot, kā abi komponisti interesanti strādājuši ar romantisma un impresionisma elementiem, cenšoties atklāt mēnessgaismas tēlu.

Tātad koncertā Eiropas mūzika būs integrāta, piemēram Prokofjeva mūzika skanēs starp divām Vītola šūpuļdziesmām, kas ir ļoti līdzīgas dažām lappusēm, kas ir Prokofjeva skaņdarbām.

Mēs tiešām varam lepoties ar savu klaviermūziku. Tā ir ļoti daudzveidīga. Piemēram, Volfgangs Dārziņš nevis mēģinājis turpināt sava izcilā tēva romantisko tradīciju, bet atrast patiesi mūsdienīgu skanējumu. Vai Maskats, kurš rada mūziku laikā, kad ir ļoti grūti komponēt klasisko mūziku. Jo mūsdienās katram komponistam vajag radīt savu sistēmu, kādā veidā mūzikai jāskan. Nav vairs romantisma vai impresionisma laikmets, šobrīd teju katram lielajam komponistam ir savs "isms". Vai pat divi-trīs kopā, piemēram, kā Pēterim Vaskam vai Arvo Pertam, attiecīgi – minimālisms un jaunais garīgums. Arī Maskatam ir ļoti spilgta sava mūzikas valoda, viņu uzreiz var atpazīt. Tas katram komponistam ir svarīgi. Vēl – viņa mūzika atstāj dziļu iespaidu uz klausītāju, kas ir ļoti reti mūsdienās.

Parasti mūsdienās klausītāji teic – tādu murgu nemaz negribam klausīties. Jā, mēs esam slikti, jā, cilvēks nav attaisnojis savu pasaulē skaistākās būtnes statusu. Un, jā, protams, pēc 20. gadsimta par cilvēku vispār var pateikt tikai sliktu, bet mēs negribam to klausīties mūzikā. Kāpēc jākomponē tik murgaina, nepatīkama un neglīta mūzika bez melodijām? Lūk, tāpēc man tik ļoti patīk tie komponisti, kas tomēr spēj pievērst uzmanību melodijai un darīt to tā, lai tas neskan banāli. Lai mūzika atrod ceļu ne tikai uz prātu, bet arī – uz sirdi.

Vai tu pats komponē?

Sanāk, ka mana pirmā komponēšanas un aranžēšanas pieredze bija Piafas programmā. Tad es pirmo reizi biju spiests tās dziesmas, kas rakstītas orķestrim, pārlikt klavierēm, bet līdz ar to – tā, lai klavieres skan kā orķestris, nevis mazs ritma instruments. Arī tagad – amerikāņu mūzikas programmā – visu mūziku esmu aranžējis es. Mēs cenšamies spēlēt visas dziesmas caur mūsu klasisko mūziķu pieredzi, mums ir interesanti šo "vieglo" mūziku ieraudzīt caur mūsu zināšanu un prasmju prizmu.

Zinu, ka klasiskās mūzikas māksliniekiem nereti izveidojas īpašas attiecības ar kādu konkrētu koncertu norises vietu – cik svarīga tev ir telpa, respektīvi, koncertzāle, kurā spēlē?

Mūziķu liktens, protams, ir ceļojums – katru reizi atklāt kaut ko jaunu. Kaut gan man tieši pagājušā gadā bija īpaši veiksmīgi koncerti tieši leģendārās koncertzālēs, piemēram, Berlīnes filharmonija, kurā atskaņoju Čaikovska koncertu, vai brīnišķīgi skaistā "Konzerthaus Berlin", kurā kopā ar brāli un diriģentu Andri Vecumnieku spēlējām Rahmaņinova koncertus. Tas bija liels piedzīvojums gan mums, gan Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestrantiem, kas atbrauca un redzēja, cik daiļa ir šī zāle.

Pēc tam bija koncerts Milānā "La Verdi" zālē, kurā esmu spēlējs gan solokoncertu, gan kopā ar orķestri. Tas tiešām bija patīkami, jo tur ir lieliska akustika, turklāt Itālijas atmosfēra kopumā ir kā operas teātris. Itālijā teju visas zāles ir uz šo specifiku orientētas. Bet ir bijuši arī ceļojumi uz dažādām eksotiskām valstīm – biju Dohā, Katarā, kur spēlēju ar orķestri Rahmaņinova koncertu. Pirmo reizi arābu valstī.

Protams, tas nenozīmē, ka tikai lielas un leģendāras zāles ir mērķis. Dažreiz ļoti patīkami un atmiņā paliekoši koncerti notiek tieši mazās zālēs. Šai kontekstā ļoti iespaidīga bija Piafas turneja, kad apceļojām Latviju ziemā – visi koki ir sniegā, spēlējam vairāk nekā piecpadsmit dažādās vietās, katrā ir sava auditorija, kas nāk pēc koncerta klāt un dalās ar iespaidiem. Tas bija burvīgi un deva motivāciju strādāt tālāk.

Kā vērtē Latvijas koncertzāles? Un kādu tavuprāt Rīgai vajadzētu koncertzāli?

Varu pateikt, ka mūsu koncertzāles, te domāju Liepājas "Lielo dzintaru", "Jūras vārtus" Ventspilī, Cēsu koncertzāli, ir ļoti skaistas un brīnišķīgas zāles ar ļoti labu akustiku. Šais vietās sanācis bieži uzstāties gan ar solo programmu, gan ar "Trīs Osokiniem" un Piafas koncertiem. Uz Rēzeknes "Goru" vēl neesmu bijis, bet plānojam tur doties ar amerikāņu mūziku. Man daudz stāstīts, ka tur ir lieliska akustika.

Protams, Rīgā ir grūtāk. Tāpēc manam prezentācijas koncertam atradām tādu kā eksperimentālu telpu – mūzikas namu "Daile". Pagājušogad tur spēlēja mans tēvs ar radio kori un Sigvardu Kļavu, bet parasti tur akadēmiskā mūzika neskan. Taču tur ir ļoti labas "Yamaha" klavieres un pianists tur visiem ir ļoti tuvu – kā uz delnas, visiem labi saredzams, tāda intīma atmosfēra.

Jā, Rīgai pietrūkst koncertzāles. Varbūt kaut ko tādu kā tevis pieminēto Elbas filharmoniju vajadzētu. Tas būtu ļoti labi. Mums ir daudz brīnišķīgu mūziķu un mākslinieku. Viņu ir ļoti daudz, salīdzinot ar Latvijas iedzīvotāju skaitu. Tas ir fenomens pasaules mērogā. Ļoti daudzi man stāsta, ka viņu draugi, arī izcili mūziķi, labprāt spēlētu vai dziedātu Latvijā, bet viņu menedžments saka, ka nav zāļu, kurās varētu to darīt ar nepieciešamo publikas kapacitāti. Ne jau visi var spēlēt "Arēnā Rīga". Tur klasiskās vai operas mūzikas koncerts bez mikrofona nevar notikt. Tāpēc, protams, būtu ļoti labi dabūt skaistu vietējo zāli. Es par to neesmu atbildīgs, bet esmu tikai par. Rīgā ir daudz skaistu mazu vietu, bet vienas lielas zāles pietrūkst.

Kādas ir tavas ambīcijas ilgtermiņā? Saprotu, ka līdz 2018. gada beigām jau viss ir saplānots, bet – kā ir, teiksim, desmit-divdesmit gadu griezumā? Varbūt grasies pievērsties mūzikas pedagoģijai?

Grūti pateikt, daudz kas mainās. Arī no savu draugu pieredzes zinu, ka dažreiz nejaušas lietas vēlāk noved pie lieliem projektiem. Mēs ar Katrīnu noteikti gribam turpināt veidot koncertprogrammas.

Par pedagoģiju arī – man šobrīd šī tēma attīstās strauji. Šogad man būs meistarklases Minskas konservatorijā, Spānijā, Maljorkā. Veselu nedēļu katrā no šīm vietām. Tas ir ļoti atbildīgi, un man šī lieta interesē – dalīties ar savu pieredzi, pastāstīt par piedzīvojumiem lielajās skatuvēs un lielajos konkursos, par mūzikas burvībām, arī par lampu drudzi pastāstīt un to, kā to pārvarēt. Bet manī ir arī īstā klasiskā pianista būtība. Tā ir ļoti spēcīga. Jau šogad ir saplānoti vairāki koncerti ārpus Latvijas. Es ceru, ka mans repertuārs tikai paplašināsies.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO