jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 17. marts
Pamatnots Gi'do

Inese Lūsiņa, kdi.lv 

Gido Kokars devās mūžībā 9. marta vakarā, noslēdzot raženu un piepildītu mūža gājumu. Vēl pērnā gada augustā dzimtajā Gulbenes pusē skanīgi un dzīvespriecīgi nosvinējis savu 95. jubileju. Vēl šogad viņš manīts dažā labā koncertā klausītāju rindās, vērīgi sekojot līdzi jaunumiem latviešu mūzikā. Uz tiem viņš, spītējot cienījamam vecumam, bieži devās viens, vienkārši atbrauca ar trolejbusu. Dziedātāji, viņa vadīto koru dalībnieki, kolēģi, audzēkņi, domubiedri un diriģenta mākslas cienītāji daudzās paaudzēs ceturtdien atvadījās no sava Maestro koncertzālē Ave sol – brāļu Kokaru izlolotā slavenā kamerkora Ave sol mājvietā.

Saule un mēness

Paši brāļi mēdza sevi salīdzināt un apgalvoja, ka Imants ir saule un Gido ir mēness. Laimas Kotas (Muktupāvelas) grāmatā BrāliBrālitāpēc ir divas grāmatzīmes: dzeltena Imantam un sudraba Gido. Nu šī mēnessgaisma pār mums ir izlikusi visu. Bet varbūt arī ne? Jo mēness spīd arī tad, kad to neredzam. Tāpat kā saule. "Imants šad tad savu brāli sauca par Gi’do, un tikai tagad man ienāca prātā, ka Gido vārdā taču ir nots. Un ne jau šāda tāda, bet pamatnots do!" – stāsta Guntars Felsbergs, kādreizējais kora Ave sol menedžeris. Kokari visu darīja pamatīgi, ar milzu vērienu un vienlaikus – apskaužami viegli, intuitīvi un dabiski. Kur tad atšķirība? Visi, kas dziedājuši vai ieklausījušies Gido Kokara diriģētajos koros, vispirms jau viņa izlolotajā korī Daile – astoņu Dziesmu svētku koru karu laureātā, kas sākotnēji 1951. gadā piedzima ar nosaukumu Daina –, zina, ka viņam vajadzējis tikai pacelt rokas un koris skanējis. Neparasti muzikāli, izjusti, patiesi un niansēti.

"Ja Imanta rokas skaņu vadīja, tad Gido rokas skaņu VEIDOJA. Viņš bija ļoti būtisks, iedvesmojošs diriģents, jo, ja neskatījās uz viņu, tad neskanēja." Korim dodoties uz skatuvi, Imants vīriem uzsitis uz pleca (dažiem tā kārtīgi), bet Gido smaidījis meitenēm sejā un uzmundrinoši čukstējis: "Actiņas, actiņas!" Nav arī noslēpums, ka šarmantais, asprātīgais diriģents arvien baudījis sieviešu sajūsmu, viņam bija liela piekrišana pie daiļā dzimuma. Viņš arī nevienu nav atstājis novārtā, vienmēr pratis pateikt komplimentus. No sirds – to apliecina arī tas, ka viņam dzīvē bijušas trīs sievas: Līga, Benita un Daina, ar kuru diriģents bija kopā no astoņdesmitajiem gadiem. No katras ir pa meitai: Maija, Gunta un Linda.

Nepārspēts romantiķis

"Viņš bija romantiķis, nepārspēts mūzikas romantiski lirisko noskaņu atklāsmē," atzīst pianiste Ilze Dzērve, kura ilgus gadus bija koncertmeistare abu brāļu koros un konservatorijas studiju klasēs.

Īpaši saviļņojoši Gido Kokaram – romantiskajam interpretam – arvien izdevušās Imanta Kalniņa dziesmas. Tad visiem licies: kaut kādi fluīdi tur staigā. Kalniņš bija Gido ļoti iemīļots komponists, viņš neatkārtojami skaisti diriģējis viņa dziesmu Mīlestība korim a cappella un Jau ziediem rotātas pļavas. To viņš nodiriģēja arī 2009. gadā – saņemot Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Tas bija retais gadījums, kad Gido stājās kora Ave sol priekšā. Ikdienā viņš pildīja slavenā kora direktora, praktiskā saimnieka pienākumus un muzicēšanā ļāva mirdzēt brālim. "Toreiz apbalvošanā spēlējām četrrocīgi ar manu meitu Ievu Dzērvi. Gido izvēlējās, ka tā vajag, lai būtu kuplāks skanējums," atceras Ilze Dzērve un uzsver, ka abu brāļu Kokaru vadībā koriem vienmēr bijis pilns skanējums: krāšņs forte un kvalitatīvs, skaists piano. Gido prasījis katram dziedātājam izjust mūzikas un vārdu saturu, saprast, par ko viņš tajā brīdī dzied. Viņš bijis raksturā maigāks nekā Imants, tomēr mūzikā neatkāpās no tā, ko izdomājis.

Jautāta, vai redz izteiksmībā un apgarotībā līdzīgu romantiskā tipa diriģentu šodienas jauno mūziķu vidū, Ilze bez šaubīšanās nosauc Kasparu Ādamsonu, Kultūras akadēmijas kora Sōla vadītāju. "Gido bija dvēseles cilvēks, Imants – matemātiski racionālāks. Gido apbūra ar milzīgo vitalitāti, šarmu, nepārtraukti pozitīvo skatījumu dzīvē un patieso prieku baudīt dzīvi, svinēt atvēlēto dzīves laiku. Viņi abi mācēja dzīvi svinēt. Muzicējot Gido bija ārkārtīgi juteklisks, dvēseliski emocionāls," Maestro raksturo diriģents Māris Sirmais.

"Tā bija dabiskā muzikalitāte, kas no viņa strāvoja. Strādājot ar kori, viņam bija spārnots izteiciens: "Ar varu nav labi ne vienam, ne otram." Skan divdomīgi, bet tas raksturoja viņa muzikalitāti: viņš it kā nojauta dabīgo mūzikas plūdumu un juta arī kora attieksmi, juta kori kā instrumentu. Pie cita diriģenta dziedāju sažņaudzies, pie viņa – brīvi. Viņam bija simfonisks vēriens tieši jušanas ziņā. Jušanas ziņā noteikti bija pārāks par Imantu," vērtē Eduards Grāvītis, viens no Gido Kokara izskolotajiem diriģentiem. Protams, Grāvītis četrus gadus dziedājis arī sava mentora vadītajā Dailē, kur redzējušies biežāk un ieguvis pat vairāk nekā klasē. Arī kora ikdienas "melnajā darbā" nekad nav bijusi "nošu bakstīšana", vienmēr bijis frāzējums, muzikalitāte. Arī kora sadzīve bijusi intensīva un piesātināta. "Gido nešķiroja, kurš profesors un kurš – students. Koncertbraucienā pa Kaukāzu visi gulējām teltīs zem vienas segas," atminas Grāvītis.

Neizpalikuši arī jautri brīži. Daudzreiz tam par iemeslu bijusi Gido neveiklā krievu valoda. Reiz kādā koncertā no skatuves, vēlēdamies pastāstīt, ka Latvijā populāri ir koru kari, skaļā balsī zālei vēstījis par "boj korov" – govju cīņām.

Izskaņa

Pēdējo reizi lielākā pasākumā Gido Kokars redzēts Mūzikas akadēmijas Ziemassvētku sarīkojumā 22. decembrī, kur pulcināti goda profesori. "Liktenīgi sēdējām zālē blakus. Viņam jau vairs nebija veiklības, tāpēc līdzi bija spieķis. Viņš gan teica, ka tas ir tikai elegancei. Viņš teica: pasēdēsim vēl mazliet šeit. Pasēdējām. Visi jau bija projām. Bija sajūta, ka viņš tā atvadījās," Ilze Dzērve stāsta par savu pēdējo tikšanos ar Maestro.

Pavisam nesen tikšanās ar Gido bijusi arī komponistam Arturam Maskatam. Abi nejauši satrāpījušies vienā trolejbusā. Ieraudzījis, ka priekšā sēž Gido, komponists piegājis parunāties. Pieturā, kurā Gido bija jākāpj ārā, viņš teicis Arturam: "Nu, pasveicini!" Ieraudzījis neizpratni Maskata sejā par to, kas tieši būtu jāpasveicina, Maestro vēl paspējis pateikt caur atvērtajām durvīm: "Visu pasauli!"

Visu rakstu par Gido Kokaru lasiet 17.marta žurnālā SestDiena

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO