jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Otrdiena, 2017. gada 04. aprīlis
Bukstehūdes mūzika Lieldienu priekšvakarā

Armands Znotiņš, Kultūrzīmes 

Latvijas Radio kora koncertcikla “Sakrālie dziedājumi” ritējums lielā mērā piesaistīts liturģiskajam gadam, un šādi piektdien, 31. martā, svētā Jāņa baznīcā koristu un instrumentālistu repertuārā ar koncerta pieteikumu “Laiks pirms Lielās dienas” atkal atgriezās mūzika, kas vēsta par Kristus ciešanām.

Ar šādu vai nedaudz atšķirīgu māksliniecisko koncepciju gan Jāņa baznīcā, gan citos Latvijas dievnamos aizvadītajos gados īstenotas augstas kvalitātes programmas, atskaņojot Johana Sebastiana Baha mesu si minorā, “Jāņa pasiju”, “Mateja pasiju” un pat rekonstruēto “Marka pasiju”. Likumsakarīgi, ka šoreiz pienācis laiks vienam no dižākajiem Baha priekštečiem – Dītriham Bukstehūdem. Vācu baroka meistars galvenokārt pazīstams kā ērģeļmūzikas autors, taču kopš aizvadītā gadsimta sākuma, atjaunojoties interesei par baroka mākslu, no aizmirstības izcelti arī viņa vokāli simfoniskie opusi, un tagad divi no tiem skanēja arī Latvijā – kantāte “Jēzu, manas dzīves guvums” (“Jesu, meines Lebens Leben”) un monumentālais septiņu kantāšu cikls “Membra Jesu nostri”. Turpretī interpretācijas ziņā īpaši interesēja, kā ar Latvijas Radio kora vadību tiks galā diriģents Pēteris Vaickovskis (attēlā), kuram šajā priekšnesumā nācās atrast arī īsto vietu solistu un instrumentālistu ansambļa daudzveidīgajiem rakursiem. Un uzreiz jāteic, ka panākumi neizpalika.

Jau pirmās kantātes atskaņojumā bija dzirdams, ka diriģents licis lietā savu senās mūzikas interpretācijās gūto pieredzi – atskaņojums saistīja ar līniju skaidrību, tēlu atainojuma precizitāti un stilistiski izkoptu veidolu, kura autentiskie ietvari netraucēja Radio kora māksliniekiem izpausties emocionāli atraisīti. Taču koncerta centrā, bez šaubām, atradās cikls “Membra Jesu nostri”, kur Pēteris Vaickovskis bija darījis ļoti daudz, lai atklātu šīs mūzikas īpašo skaistumu. Bukstehūdes māksliniecisko pārdzīvojumu pasaule acīmredzami bija tuva arī pārējiem interpretācijas dalībniekiem, un tādējādi tikpat ieinteresēts klausītājs no priekšnesuma varēja gūt vienlīdz plašu un izsmalcinātu muzikālo izjūtu gammu. Kantāšu cikla radītais emocionālais piepildījums atgādināja par diviem aspektiem baroka skaņumākslā, kuru veiksmīgs iedzīvinājums vēsta par interpretu profesionalitāti – no vienas puses, komponista iecerētā koncepcija tika īstenota askētiska stila robežās, kur konkrēta funkcija ir katram jūtu afektam, katrai retoriskajai figūrai, no otras puses, atskaņojums pievērsa uzmanību ar izteiksmes plastiskumu un daudzkrāsainību, kas ļāva ar liturģisko tekstu nesaraujami saistītajā skaņurakstā atrast aizvien jaunas nianses un pavērsienus. Šādu iespaidu nodrošināja arī atskaņotāju uzturētais balanss starp loģiku un intuīciju – diriģenta prasmīgi būvētajā dramaturģiskajā arhitektonikā katrs elements teicami iekļāvās kopējā struktūrā, taču interpretācijā tikpat lielā mērā bija klātesoši arī racionālai izziņai nepakļaujami impulsi, un tas, protams, priekšnesumam piešķīra nepieciešamo intensitāti un dzīvīgumu.

Par Dītriha Bukstehūdes izcilo meistarību un individualitāti opusā “Membra Jesu nostri” uzskatāmi liecina komponista veiktā faktūras slāņu un tematiskās attīstības cēlienu diferenciācija – pretstatā vēlākā laika kantātēs un oratorijās tik izplatītajam kora un orķestra monolītajam saliedējumam šeit pastāvīgi mainījās kora numuri, solistu dziedājumi dažādos ansambļa salikumos un epizodes, kur centrālo lomu spēlē instrumenti. Līdz ar to 31. marta koncertā neatsverama nozīme bija ne tikai Pētera Vaickovska sadarbībai ar Radio kori, bet arī solistu un instrumentālistu ieguldījumam. No vokālistiem atskaņojumā piedalījās Ieva Ezeriete, Iveta Romancāne, Rūdolfs Bērtiņš, Jānis Kurševs un Jānis Kokins, no instrumentālistiem – Lāsma Meldere-Šestakova, Zane Grosa, Ainārs Paukšēns, Lauma Liepiņa, Jurģis Klotiņš, Mārtiņš Garkevičs un Ilze Reine. Tātad gan mākslinieki, kuri jau var atskatīties uz kādu divdesmit gadu pieredzi senās mūzikas jomā, gan arī viņu jaunākie līdzgaitnieki. Šādā salikumā katrs darbojās savu spēju robežās, rezultātam izvēršoties visai pārliecinošam, bet ne gluži viscaur ideālam.

Skaidrs, ka instrumentālais ansamblis šādā līmenī neskanētu bez Lāsmas Melderes-Šestakovas baroka vijoles, Aināra Paukšēna pārvaldītās violas da gamba un Ilzes Reines spēlētā ērģeļpozitīva, turpretī solistu priekšnesumā, kur priecēja ikkatrs no vokālistiem, tostarp vīru dziedājums visdažādākajos sabalsojumos, kārtējo reizi visvairāk tomēr aizrāva Ievas Ezerietes unikālais talants. Taču, aplūkojot interpretāciju kopumā, bija dzirdams arī, ka vietām Bukstehūdes mūzikas ornamentālie vijumi un diapazona galējie reģistri atskaņotājiem padodas ar manāmām pūlēm. Tāpat diskutēt var arī par to, vai svētā Jāņa baznīcas akustiskajā apjomā matētu tembru īpatsvars tomēr nebija pārāk liels. Tas, protams, ir arī stila un gaumes jautājums, kuru apcerot nedrīkst paiet garām apstāklim, ka Latvijā senās mūzikas interpretu pietrūkst – kontrtenoru gandrīz nemaz nav un arī teorbas vai citu vēsturisko stīgu instrumentu spēles pratēju uzskaitījums apstājas ātri vien. Līdz ar to jāatzīst, ka 31. marta koncerta dalībnieki priekšnesumā iesaistījās ar pamatīgu entuziasma devu, un jācer, ka laika gaitā viņiem pievienosies arī citi. Katrā ziņā klausītāju piepildītā baznīcas telpa ļauj pieņemt, ka publikas atsaucības netrūktu.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO