jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Pirmdiena, 2017. gada 17. aprīlis
Uztveres paplašināšana. Rēzija un Ainārs skatās kino

Orests Silabriedis, LNSO redaktors, delfi.lv 

21. aprīlī Lielajā ģildē LNSO rīkos gadskārtējo simfonisko mēmā kino seansu. Šoreiz skatīsimies 1928. gadā uzņemtu franču kinoimpresionista Žana Epsteina filmu "Ašeru nama gals", kuras scenāriju pēc Edgara Alana Po tāda paša nosaukuma stāsta veidojis pats režisors kopā ar leģendāro Luisu Bunjuelu. Kā vienmēr, LNSO konsultants filmas izvēlē bija filosofs un kinorežisors Dāvis Sīmanis, kurš atlasīja kādas desmit filmas, no kurām izvēlējāmies tieši šo brīnišķīgo agrīno šausmu filmas paraugu.

Diriģents būs Ainārs Rubiķis, kuram LNSO lūdza izveidot speciāli šim gadījumam gatavotu skaņuceliņu. Ainārs skatījās un skatījās, domāja un klausījās, līdz nāca klajā ar iederīgi francisku skanisko risinājumu.

Zinot, ka Ainārs un viņa dzīvesbiedre Rēzija Kalniņa ir kinomākslas interesenti, tikāmies uz nelielu sarunu, lai parunātos par kino, un sākām ar jautājumu – kas ir kino?

SAISTĪTIE RAKSTI LNSO aicina uz Kinokoncertu ar franču mēmo kino un dzīvo mūziku (1) LNSO aicina uz Kinokoncertu ar franču mēmo kino un dzīvo mūziku Foto: Rēzija Kalniņa iestudējusi izrādi 'Liec Dievam pasmieties' (8) Foto: Rēzija Kalniņa iestudējusi izrādi 'Liec Dievam pasmieties' Noklausies! Rēzija Kalniņa dzied Imanta Kalniņa dziesmu 'Lielceļš ledū' (2) Noklausies! Rēzija Kalniņa dzied Imanta Kalniņa dziesmu 'Lielceļš ledū'

Rēzija: Kino, manuprāt, ir laikmeta zīme. Un es nedomāju kino kā vēstures interpretāciju no mūsdienu cilvēka skatpunkta. Vienkārši kino piedāvā iespēju īsā laikā apgūt vēsturi. Varbūt pat ne tik daudz izzināt, cik sajust. Protams, ko līdzīgu dod grāmatas, bet mēs zinām, ka vairāk nekā 80 procentu mūsu uztveres nosaka redze. Kino var pusotras stundas laikā izstāstīt trīsdaļīgu romānu, un tas ir ātrākais un iedarbīgākais veids, kā paplašināt uztveri – nevis zināšanas, bet emocionālo inteliģenci.

Ainārs: Diemžēl mūslaiku kino ir sašaurinājis cilvēka domāšanu.

Orests: Tu nošķir labo kino un slikto kino?

Ainārs: Es drīzāk teiktu – vērtīgais un mazāk vērtīgais kino. Visās mākslās ir žanri, kas pasaulē ienes postu un nelaimi ne tikai cilvēku savstarpējās attiecībās, bet arī cilvēka attiecībās pašam ar sevi. Runājot par tām filmām, ko tu, Orest, man piedāvāji noskatīties, es teikšu līdzīgi kā Rēzija – kino ir laikmeta nospiedums. Dokuments. Mani ļoti interesē paņēmieni, kas izmantoti, lai panāktu to vai citu efektu. Mūslaikos tas ir dators, animācija un citi specefekti. Bet vēl interesantāk ir paskatīties vecās filmas – kā viņi ar to tika galā!

Reiz Novosibirskā taisījām Musorgska "Izstādes gleznas" un "Aleksandru Ņevski". Noskatījāmies [Sergeja] Eizenšteina filmu. Tas bija drusku smieklīgi – var redzēt, ka uzņemšana laukumā kādi plus trīsdesmit grādi, cilvēki saģērbti biezos vamžos, un pa jūru peld putuplasts. Bet tajā laikā šito vajadzēja dabūt gatavu!

Orests: Tu taču saki šito ar aizkustinājumu, nevis nicinājumu, vai ne?

Ainārs: Protams. Cilvēkiem nebija to instrumentu, kas mūsdienu uzņemšanas grupām, un tad ir interesanti redzēt, kā viņi uzbūvē, piemēram, ledusgabalu.

Rēzija: Tas ir līdzīgi kā Žilam Vernam. Kad viņš rakstīja, nebija zemūdeņu vai kādu citu tam laikam fantastisku ierīču, bet pēc tam tas viss radās. Un tu nevari saprast, no kā tas materializējies. Ir dzirdēts, ka neilgi pirms 11. septembra notikumiem Ņujorkā amerikāņi grasījušies laist klajā filmu par teroraktu Dvīņutorņiem, un te ir reāla "Matrice", kad tu saproti, ka kino ir lielāks... negribu teikt, spēks, jo tā jau būtu ezotērika, kurai mēs nepieskaramies, bet pēc būtības ir tā, ka mēs radām kaut ko uz kādas lentes vai ierakstām grāmatā, un tas pēc tam īstenojas. Kino ir ļoti liela atbildība, tāpat kā jebkurš izrunāts vārds un radīta bilde.

Orests: Tu saki – nav spēks, bet patiesībā ir gan spēks.

Rēzija: Ir spēks, jā.

Ainārs: Kino taču bija vesela propaganda.

Orests: Un katram vadonim bija savs kinorežisors.

Rēzija: Bet, runājot par senāku laiku filmām jeb kino bērnību, cilvēkiem, manuprāt, bija lielāka izdoma, un tu skaties uz tām filmām ar nostalģiju. Tur ir līdzība ar bērniem, kas nevis sēž savā aipadiņā un spēlē bezsmadzeņu spēles, bet rotaļājas un savstarpēji kontaktējas, attīstot iztēli. Vēl pat Odrijas Hepbērnas laikā kinožanri ir tīrāki – šausmene ir šausmene, humors ir humors, drāma ir drāma. Cilvēki, uz kuriem es skatos, ir skaisti, un to visu sauc tieši tādā vārdā – skaistums.

Orests: Tīra manta.

Rēzija: Jā, esmu vecmodīga.

Ainārs: Mēs esam atpalikuši no jaunās pasaules.

Rēzija: Un vēlētos palikt tādi līdz mūža galam. Tas nav par to, ka agrāk zāle bija zaļāka, bet par to, ka mākslā viss bija vienkāršāks, nesamocītāks.

Ainārs: Līdzība no ēšanas pasaules. Tu ieej bistro, tur skan mc-mc-mc-mc, un tas ir signāls – ēd ātri! Turpretim labā restorānā skanēs mierīga mūzika...

Rēzija: ...katrs ēdiens maksās vienu nullīti vairāk...

Ainārs: ...bet restorāna īpašnieks būs ieinteresēts, lai tavs zarnu trakts strādātu lēnāk un lai tu ilgāk sēdētu. Līdzīgi ar kino: ir ātrā ēdināšana, un ir baudīšana. Mūslaikos ir diezgan maz vērtīga kino un, lai piedod kolēģi, arī vērtīgas mūzikas.

Spilgts piemērs – "каждый год 31 декабря...". Mēs skatāmies šo filmu ["Likteņa ironija jeb Vieglu garu"] visās ģimenēs, katrā mājā, nereti pa visiem iespējamiem televīzijas kanāliem. Mēs zinām katru vārdu šajā filmā. Kad Rēzija iestudēja izrādi "Liec Dievam pasmieties", mēs skatījāmies "Sirdspuķīti" ("Tootsie"). Rēzija runāja līdzi katru vārdu, un arī man, šo filmu skatoties atkal un atkal, ir interesanti. No tagadējām filmām nevaru uzreiz nosaukt nevienu, ko gribētos skatīties, teiksim, kādas piecpadsmit reizes.

Rēzija: Filmu skatīšanās man nav darbarīks. Es speciāli neskatos, kāda ir montāža, kāds aktierdarbs. Varbūt tāds "каждый год" ir drusku nostalģija, bet vienalga – ir interesanti.

Ainārs: Mūsdienās daudzas filmas ir vienkārši izklaide – troksnis.

Orests: Vizuāls troksnis?

Ainārs: Mēs esam nostrādājuši savu darbalaiku no deviņiem līdz pieciem, aizejam mājās...

Orests: ...nevaram sēdēt klusumā, vajadzīgs kairinātājs...

Ainārs: ...un šis kairinātājs ir, piemēram, filmas vai seriāli. Ir "Netflix", "iTunes" un citas vietnes, bet labas filmas tajās nonāk tikai pēc gadiem.

Rēzija: Vai atceraties kinofestivālu "Arsenāls", sevišķi 90. gadu sākumā?

Ainārs: Es kondženē nodarbības bastoju, lai tiktu uz tām filmām.

Rēzija: Informācijas pārbagātība un kairinājums tagad ir kā narkotikas. Cilvēks skatās, saņem devu, un viņam vajag vairāk un vairāk. Vajag zinātnisko fantastiku, un labi, ja zinātnisko, pārsvarā nē; viņam vajag kaut ko vēl perversāku, nekā iepriekš, vēl ļaunāku, tumšāku, lai tas kairinājums būtu...

Orests: ...tāds, ko tu pats nespēj iztēloties.

Ainārs: Svarīgi, lai kino dotu enerģiju, zināšanu, domāšanu. Ja tu liksi šo sarunu portālā "Delfi", būs daudz komentāru (smiekli), bet tā nav tikai Latvijas problēma – mūslaiku sabiedrības lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nemāk domāt. Nevis negrib, bet vairs nemāk. Kāpēc nedzimst lieli dzejnieki, lieli domātāji? Un kino – vai nu viņš tev iedod ko būtisku, vai arī, kā Rēzija saka, tās ir kaut kādas šausmas, kas tev noņem enerģiju. Tu noskaties filmu un kļūsti truls, kaut pirms tam tāds nebiji. Ir naivi vēlēties, lai pasaulē visur valdītu miers, bet es vismaz teiktu – lai pasaulē atgriežas vērtības!

Rēzija: Man visur un vienmēr patīk harmonija. Šekspīrs ir harmonisks arī savās drāmās un traģēdijās. Tādās lietās ir Visuma vērtība – mūžīgās tēmas. Tas paliek cauri laikiem. Tu kā mūsdienu cilvēks, juzdamies advancētāks, varbūt skaties uz to ar smaidu un domā – ai, cik tas naivi, bet man tas naivums patīk, jo es tur saredzu tīrību.

Orests: Bet vai tiešām no šodienas kino jums abiem nekas netīk?

Rēzija/Ainārs: Protams, nē, tā nav.

Rēzija: Nav tā, ka mēs tagad noliekam visu mūslaiku kinoindustriju. Bet es runāju par piedāvājumu, nevis par to, ko mēs paši atrodam. Lai tu dabūtu labāko, tev tīmekļa vietnēs ir pamatīgi jānomeklējas. Uz labām filmām kinoteātrī ir seši septiņi skatītāji. Cilvēki dzīvo tādā stresā, ka viņiem vajag kaut ko, kas ir skaļāks par stresa balsi viņos.

Ainārs: Beidzamā laikā gadījies redzēt tādas filmas, kur saliktas kopā lielas zvaigznes, un tad liekas – nu, tam ir jābūt. Bet tu noskaties filmu un sāc domāt – vai nu tu neko nesaproti, vai arī...

Rēzija: Man bieži ir skaidrs, ka es nudien neko nesaprotu.

Ainārs: Filmu "La La Land" es izslēdzu kad meitene vēl knapi bija sākusi dziedāt. Sapratu, ka es negribu tērēt savu dzīveslaiku šim. Rēzija brīdināja – neskaties!

Orests: Tu biji jau redzējusi?

Rēzija: Jā, un līdz filmas pēdējam kadram man bija sajūta – nu, nevar būt, tā taču nevar būt...

Ainārs: Līdzīgi ar [Vesa Andersona] "The Grand Budapest Hotel".

Orests: Tiešām?

Rēzija: Man ir Maiks Lī, Maiks Lī, Maiks Lī (Mike Leigh) – viņš joprojām ir topā. Visas filmas, bet īpaši "Noslēpumi un meli" – tur ir viss: humors, laikmeta zīme, attiecības, melu mīlestība. Tas viss ir tur tajā milzīgajā mikrokosmosā. Mēs skatījāmies šo filmu izrādes "Liec Dievam pasmieties" iestudēšanas laikā. Saprotu, ka patlaban reaģēju stipri emocionāli, bet – ir šī filma, un citas var nebūt.

Orests: Jums abiem sakrīt viedokļi par filmām?

Ainārs: Lielākoties sakrīt.

Rēzija: Bojeviki mani neinteresē nekādā veidā. Patīk psiholoģiskie trilleri, patīk romantiskās filmas, kur var paraudāt.

Orests: Ainār, tev patīk paraudāt pie filmām?

Rēzija: Viņš pasmejas par mani, kad es paraudu.

Ainārs: Vērtību skalā mums sakrīt. Ne velti mēs kopā strādājam un kopā dzīvojam. Bet jā, Rēzija pieminēja tādu interesantu 21. gadsimta kinozīmi – seriālu. Bieži esmu runājis par kino ar saviem draugiem mūziķiem, opersolistiem, un liela daļa no viņiem izvēlas vai nu filmas, kas uzņemtas līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem, vai arī mūslaiku seriālus. Mums abiem viss sākās ar Timu Rotu un seriālu "Lie to Me".

Rēzija: Kad parādījās informācija, ka Tims Rots filmējies seriālā, pirmā reakcija bija – tas nevar būt! Viņš, šis neatkarīgais, alternatīvais aktieris, seriālā...

Ainārs: 2010. gadā man bija aklās zarnas operācija, un Rēzija atnesa uz slimnīcu savu mazo DVD pleijeri.

Rēzija: Es jau biju saslimusi ar "Lie to Me" un teicu viņam – Ainār, tici, tev šīs dienas paskries zibensātrumā.

Ainārs: Un tā arī bija – es skatījos līdz četriem pieciem rītā, visa palāta guļ, man tas mazais ekrāniņš, es tā gandrīz vai zem segas, lai netraucētu citiem, septiņos no rīta nāk ārsts, pēc tam tu mazliet paguli un tad atkal skaties. Es šitā norāvu visas sērijas trijās diennaktīs.

Pēc tam Rēzijai sākās "Marijas Stjuartes" laiks, un mēs skatījāmies seriālu "Tjūdoru dzimta". Bet ar vēsturiskajām filmām un seriāliem ir jāuzmanās. Piemēram, "Koko Šanele un Igors Stravinskis", tur ir diezgan lielas ziepes ar mākslu un dzīves īstenību. Tas ir no sērijas, ka jebkuros melos ir mazliet patiesības. Tā filma taisīta uz šo šniti – patiesība tur ir, bet daudz kas arī izskaistināts un sagrozīts.

Orests: Man liekas, ka šajā ziņā spilgts piemērs ir Formana "Amadejs" [kam pamatā Latvijā zināmā Pītera Šeifera luga "Amadejs"]. Ir gadījies padomāt, vai mākslas dēļ var šādi sacūkot mūzikas vēsturi.

Ainārs: Bērns aiziet uz mūzikas skolu un pārbaudījuma darbā raksta to, ko redzējis filmā.

Orests: Saljēri pārgrieza sev rīkli, jo noindēja Mocartu.

Ainārs: Bet "Tjūdoru dzimta" ir smalki izstrādāta. Rēzija gan seriālu skatījās, gan vēstures grāmatas lasīja, un viss gāja tā secīgi.

Rēzija: Seriāli ar labu režiju, labiem aktieriem, labu montāžu, manuprāt, sāk izkonkurēt kinofilmas. Salīdzinot ar grāmatām, tas būtu tā, kā likt līdzās mazu grāmatiņu, ko tu izlasi lidojuma laikā, un izvērstu romānu, ko tu lasi ilgi un dzīvojies tajā, un tad tev ir tava paralēlā pasaule...

Ainārs: Atceries "Zīda ceļu"? Tā ir diezgan gara filma. Mēs skatāmies, un pēc kādas stundas Rēzija saka – baigi lēnā filma, un es saku – baigi ievelk. Filma nodiktē tempu, un tu burtiski ieej tajā.

Rēzija: Tā ir tā mistika. Piemēram, šorīt no rīta pieceļos, un ir viens rīta darbs, otrs, visi sunīši, kaķīši, un tad es paskatos uz pulksteni un saku – ej lē-nāk!

Orests: Un viņš tevi dzird?

Rēzija: Un viņš dzird un iet lē-nāk... Seriālu gadījumā nav tik daudz runa par intrigu un to, kas paliek šajā sērijā nepateikts un tiks pateikts nākamajā, bet drīzāk runa ir par to, ka mūsu straujajā laikā ir kaut kas ilgtermiņā. Tev iedod ilgtermiņa sajūtu.

Ainārs: Sabremzē laiku.

Orests: Sniedz patvērumu.

Rēzija: Kad dzīve skrien, tu ielaid sevī citu ritmiku. Arī, piemēram, "Kāršu nams" ("House of Cards"). Gudrs scenārijs, izcili aktierdarbi. Kinorežisori droši vien runātu ko citu, bet es kā skatītāja saku, kas man trāpa un kas netrāpa.

Orests: Un "Kāršu nama" gadījumā vismaz man tā bija iespēja pamēģināt identificēties ar varoņiem un apsvērt, uz ko tu pats būtu spējīgs tādā vai citādā situācijā. Pat mazliet tā kā bail...

Ainārs: (smiedamies) Zini, ko Rēzija dara? Viņa saka – tā, šito es nevaru skatīties. Un tad palaikam kursē no istabas uz virtuvi un atpakaļ, un atkal uz virtuvi, un tad es dzirdu, ka paveras ledusskapis...

Rēzija: ...es riktīgi kursēju un tad pabrīdim skatos no stūra – pusīte piedalās, pusīte nepiedalās...

Ainārs: ...jā, mums ir arī šāda jautrība.

Rēzija: Paralēlais kino.

Orests: Un tu, Ainār, vīrišķīgi paliec postenī.

Rēzija: Sargtornī. Un, ja Ainārs jau ir kaut ko redzējis pirms manis, es viņam burtiski piedraudu – ja tu nepateiksi, ar ko beidzas, es vispār ar tevi nerunāšu.

Orests: Tu gribi zināt, kādas būs beigas?

Rēzija: Man vajag. Lai es būtu droša.

Orests: Rēzij, man tāds prieks, ka neesmu vienīgais. Arī man gribas zināt, kā beigsies, lai varētu mierīgi skatīties.

Rēzija: Jā, tieši tā – mierīgi. (Ainārs smejas jau balsī) Jo tad es pievēršu uzmanību detaļām.

Orests: Un nav jāuztraucas.

Rēzija: Pilnīgi precīzi. Grāmatām es nelasu vispirms beigas, bet filmai man vajag zināt, sevišķi, ja ir kāda drāma vai traģēdija, vai ir laimīgas beigas, vai tomēr nomirst beigās. Ja nomirst, tad ir okei, es to zinu un mierīgi skatos filmu.

Orests: Ainār, kāpēc tev nāk smiekli?

Ainārs: (jau mierīgāk) Ar Rēziju ir ļoti interesanti skatīties kopā kino. Viņa kā emocionāla būtne, pat ne kā aktrise vai režisore, jebkuru emociju, ko sniedz ekrāns, izlaiž caur sevi. Ir filmas, no kurām Rēzija pat vairākas dienas netiek ārā.

Orests: Vai skatoties kino, tev negribas domās rakstīt līdzi pašai savu scenāriju?

Ainārs: Tā bija ar "Jauno pāvestu".

Rēzija: Es tur riktīgi nikna biju. Vienkārši bija redzams, ka aktieri nezina, kas viņiem nākamajā sērijā būs jādara, kāpēc viņi nākamajā epizodē it kā pilnīgi citi cilvēki... Kāds tur kulta seriāls?!

Ainārs: Kulta seriāls režisora un viena aktiera dēļ.

Rēzija: Režisora dēļ.

Orests: Pažēlo Džūdu [Lovu].

Rēzija: Nu nē. Smuks Džūda, un tad? Pasmaida savu smaidiņu... Es redzu, ka aktieris vienā epizodē spēlē vienu un nākamajā kaut ko pilnīgi citu, bet nav tiltiņa, un man vajag to tiltiņu, lai es kā vienkāršais skatītājs noticētu. Man tas bija klipveida seriāls.

Orests: Tu esi daudz filmējusies. Zini virtuvi. Vai tas nav šķērslis, kad skaties kino?

Rēzija: Nē, pilnīgi nemaz. Ja ir slikta filma, tad gan. Tad es redzu, kā montē, kā aktieri skatās, kāpēc skatās spogulī šķībi, tāpēc, ka tur kamera nolikta, un tamlīdzīgi. Bet ja ir laba filma, es aizskrienu uz virtuvi un sāku nervozēt par to, kā filma beigsies.

Orests: Ainār, es vēl par mēmo kino gribu tev pajautāt – vai tu arī mēmās filmas spēj uztvert kā pilnvērtīgu kino?

Ainārs: Sākotnēji, kad tu man atsūtīji saites uz divpadsmit filmām, biju diezgan skeptisks. Labi, varbūt ne tieši skeptisks, bet apmēram tā – nu, labi, interesants projekts, tāda mākslas parādība ir, nekad neesmu diriģējis mēmā kino seansu, pamēģināsim azarta dēļ. Nogriezu šīm filmām pievienotos skaņuceliņus un noskatījos tās pilnīgā klusumā. Mani fascinēja – kā iespējams izstāstīt stāstu tikai acīm? Un, protams, arī paši stāsti. Tajā laikā bija divi kino pamatvirzieni: vai nu Čārlijs un citi, vai arī šī te šausmu zona. Un es sākotnēji skatījos šīs filmas ar mūsdienu cilvēka pieredzi, bet tad vienā brīdī pieķēru sevi, ka nu jau skatos ar tālaika cilvēka acīm un uztveri.

Orests: Tiešām izdevās?

Ainārs: Jā. Un tieši tad kļuva interesanti. Cits estētiskais fons.

Orests: Tik daudz kas jāatmet!

Ainārs: Ir jāatmet. Bet tas palīdzēja iekļūt mēmā kino jomā vispār. Runājot par filmas "Ašeru nama gals" izvēli no visām tām divpadsmit filmām, ko jūs abi ar Dāvi Sīmani devāt man skatīties, nebija cita varianta – tikai šis: skaists, estētisks stāsts ar ļoti labiem aktieriem un franču smaržu. Pēdējo gadu laikā gan franču mūzika, gan franču māksla un franču kino mani ļoti saista.

Žana Epsteina filmas "Ašeru nama gals" simfoniskajam kinoseansam Ainārs izveidojis lielisku, noskanīgu skaņuceliņu. Tajā ietilpst Kloda Debisī "Mākoņi" no triloģijas "Noktirnes", "Nogrimušās katedrāles" pārlikums klavierēm un reti spēlētā (vai dejotā) baleta Khamma fragments, Dariusa Mijo "Provansas svītas" fināls, Artura Onegēra filmmūzika, Trešās simfonijas fināls "Dona nobis pacem" ("Dodi mums mieru") un solodziesma ivritā "Mimaamaquim" (solists – Daumants Kalniņš), visbeidzot – viens cēls (vai sentimentāls) Morisa Ravela valsis un viņa slavenā, skaistā "Pavana mirušai infantai", kas pavada sevišķi aizkustinošu (vai mūsdienu acīm varbūt gluži pretēji – naivi fantasmagorisku) epizodi. Vējā plīvojoši aizkari, 1928. gadam tipisks kinoskaistuma ideāls traģiskās varones sejā un finālā totāls sabrukums – liekas, būs īsteni kinematogrāfisks piedzīvojums.


resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO