jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Piektdiena, 2017. gada 09. jūnijs
Maestro un viņa ideālais orķestris

Inese Lūsiņa, KDi 

Ievērojamā itāļu diriģenta Rikardo Muti un Luidži Kerubīni orķestra koncerts – spilgts un vēsturisks notikums.

Tas patiešām ir fenomens – Rikardo Muti un viņa izskolotā Luidži Kerubīni jauniešu orķestra koncerts, ar kuru sevi pieteica fondsBaltijas muzikālās sezonas, sestdien pulcēja klausītāju pilnu Dzintaru koncertzāli absolūtās simfoniskās mūzikas vakarā, kurā skanēja divas simfonijas. Programma netika atšķaidīta ne ar instrumentālu solo koncertu, ne operzvaigžņu uzstāšanos. Dziedātāji Elīna Garanča un Aleksandrs Antoņenko – maestro Muti radošās sadarbības partneri pasaules ceļos – šoreiz sēdēja publikā, un diriģenta īpaši iemīļoto Džuzepes Verdi opermūziku pārstāvēja uvertīra no operas Nabuko.

Jau pirmajās uvertīras taktīs orķestris priecēja ar izkoptu, līdzenu, daiļskanīgu pūšaminstrumentu grupas piano, ar visa milzīgā orķestra izsmalcināto muzikalitāti un transparento kopskaņu, kurā katra līnija un nianse ir savā vietā un nekas netraucē mūzikai brīvi elpot. Uzkrītoši lielais mūziķu sastāvs pārsteidza ar skanējuma vieglumu, vijīgumu un acumirklīgo reakciju uz Rikardo Muti precīzajiem žestiem, kuros nebija nekā itāliski haotiska, pārspīlēta, eksaltēti teatrāla.

Kopā ar Luidži Kerubīni orķestri, kurā kopš 2004. gada spēlējuši Itālijas labākie jaunie mūziķi, Rikardo Muti piedāvāja kristālskaidru Franča Šūberta Ceturtās un labi pazīstamās Pētera Čaikovska Piektās simfonijas lasījumu. To raksturoja konsekventa atgriešanās pie pirmavota – komponistu nošu partitūra tika attīrīta no daudzajiem interpretāciju un redakciju uzslāņojumiem, arī no pārliecīgiem emocionālajiem uzbangojumiem, skanējuma biezuma, smagnējā blīvuma un vētrainajiem accelerando/ritenuto, pie kā dzirde ir tik ļoti pieradināta Čaikovska simfoniju hrestomātiskajos lasījumos. Izrādās, tieši no putekļiem attīrītais oriģināls šodien skan veldzējoši svaigi, jūtīgi, patiesi. Rikardo Muti ļauj mūzikai iemirdzēties savā īstajā būtībā, līdzīgi vēsturiskām sienām, kuras atbrīvotas no gadsimtu krāsu kārtām. Čaikovska Piektā simfonija Rikardo Muti un viņa orķestra lasījumā atklājās kā liriskā varoņa iekšējā drāma, nevis indivīda titāniskā cīņa ar visas pasaules uzbrūkošo ļaunumu.

Pēc koncerta Rikardo Muti piekrita īsai sarunai ar KDi.

Kālab jūs, kura rīcībā ir visievērojamākie pasaules orķestri, nolēmāt izveidot pats savu simfonisko vienību – Luidži Kerubīni orķestri? Ir kādi īpaši ideāli un mērķi, kurus varat īstenot tikai kopā ar šiem jaunajiem mūziķiem?

Nākamgad apritēs 50 gadu, kopš manās rokās nonāca Florences festivāls Maggio Musicale Fiorentino (1968–1980). Esmu vadījis Londonas filharmonijas orķestri (1972–1982), Filadelfijas orķestri (1980– 1992) un Milānas operteātri La Scala, kura muzikālais vadītājs biju deviņpadsmit gadu (1986–2005). Kopš 2010. gada vadu Čikāgas simfonisko orķestri.

Pirms četrpadsmit gadiem es nolēmu izveidot orķestri – sapulcēt jaunus mūziķus, lai mācītu viņiem, kā būt labam profesionālam orķestra māksliniekam. To jūs nevarat iemācīties konservatorijā vai mūzikas skolā. Būt labam orķestra mūziķim nav viegli. Es uzsveru – būt labam mūziķim. Ir jābūt disciplinētam un mākslinieciski labi sagatavotam turpmākajiem trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gadiem. Ir jāiemācās kopspēles mākslinieciskā disciplīna. Tā nav militāra armijas disciplīna. Es viņiem mācu arī to, ka labs orķestris ir labas sabiedrības modelis, jo visiem ir jāspēlē kopā un ikvienam ir jāciena pārējie ne tikai cilvēciski, bet arī mākslinieciski.

Ik pēc trim gadiem mūziķi orķestrī nomainās, viņu vietā nāk citi. Viņus atlasa starptautiska komiteja, kurā ir pārstāvji no Berlīnes filharmoniķiemVīnes filharmoniķiem un citiem lielajiem orķestriem. Daudzi jaunie mūziķi, kuri spēlējuši Kerubīni orķestrī, pēc tam nonāk Eiropas ievērojamākajos orķestros.

Pašlaik es diriģēju tikai dažus orķestrus – Čikāgas simfonisko,Berlīnes filharmoniķusVīnes filharmoniķus un Bavārijas Radio simfonisko orķestri, dažreiz arī Francijas Nacionālo orķestri. Pārējo laiku veltu īpašai Ravennas festivāla koncertsērijai Ceļš uz draudzību. Esmu daudzus gadus muzicējis milzīgu problēmu plosītās zemēs un pilsētās – Sarajevā, Beirūtā, Damaskā un citur. Šogad mēs dosimies uz Teherānu un aicināsim vietējos mūziķus iesaistīties mūsu orķestrī un spēlēt kopā. Irānas mūziķi spēlēs kopā ar itāļu kolēģiem. Tā parādām, ka mūzika apvieno cilvēkus un spēj paveikt vairāk nekā diplomātija.

Vai muzicēt pārāk netraucēja Dzintaru koncertzāles publika, kura skaļi aplaudēja starp simfoniju daļām?

Nē, nē, nav problēmu! Arī Mocarta un Bēthovena dzīves laikā cilvēki tā aplaudēja. Tā notika arī Verdi, Bellīni un Doniceti operu izrādēs. Ja starp daļām cilvēki neaplaudēja, tas nozīmēja, ka simfonija cietusi neveiksmi. Mēs vienkārši atgriežamies vēsturiskajā tradīcijā. Tas nesagādā problēmas, es neesmu tik izsmalcināts. Mani sadusmo trokšņošana izpildījuma gaitā, taču visi klausījās klusumā. Aplaudējot cilvēki pauž sajūsmu. Kāpēc gan ne? Ja vien tā nekļūst pārāk klīniska.

Kas ir jādara, lai mūsdienu pasaulē par akadēmisko mūziku ieinteresētu jauno paaudzi?

Pirms dažiem mēnešiem es biju Dienvidkorejā. Vairākums klausītāju – ap 80 procentiem – bija jaunieši. Cilvēki Āzijā, Tālajos Austrumos ļoti interesējas par Eiropas kultūru. Mums ir jāsaglabā savas kultūras svarīgums sev pašiem, jo citas zemes to tagad apgūst. Mums nevajadzētu pazaudēt savu kultūras identitāti. Apgūt muzikālo izglītību vajadzētu sākt jau sākumskolā. Latvijai, kas nav liela zeme, ir daudz izcilu mākslinieku: Mariss Jansons, Aleksandrs Antoņenko, Elīna Garanča, Gidons Krēmers, Miša Maiskis. Tas rāda, ka jūsu zemē notiek kaut kas labs. Jūs varētu būt paraugs citiem.

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO