jaunumi par mums kalendārs komponisti interpreti
muzikoloģija institūcijas katalogi projekti saites







Atlasīt
 
Ceturtdiena, 2017. gada 13. jūlijs
Fabriss Milišers: Trombons aizvien ir dzīvs

satori.lv 

Jau kādu laiku ierasts, ka vasara ne tikai Eiropas galvenajās mūzikas metropolēs, bet arī Latvijā piedāvā neapskaužami bagātu un krāšņu notikumu buķeti. Arī šogad līdzās vairākiem ikgadējiem festivāliem klāt nāk kaut kas vēl iepriekš nebijis un nedzirdēts, liekot apjukt dažādo nosaukumu gūzmā un saspringt, cenšoties saplānot savu koncertapmeklēšanas grafiku.

Šonedēļ, no 12. līdz 15. jūlijam, Liepāju un Ventspili pirmo reizi pieskandinās klasiskās mūzikas festivāls "Sensus", kura organizatori piedāvā sajust kaut ko skaistu, īstu un netveramu: mūzikā satiksies vadošie Eiropas un mūsu pašu mākslinieki. Viens no viņiem būs arī Fabriss Milišers – franču trombonists, kurš festivāla mājaslapā cildināts kā "jauns un neticami talantīgs". Ja par 32 gadus vecā Fabrisa jaunību viedokļi vēl varētu dalīties, tad neticamo talantu gan nāksies atzīt: to pierāda ne tikai laureāta tituls vairākos konkursos, bet arī uzvara mūziķu "visaugstākajā līgā" – "ARD International Music Competition".

Dažādas balvas, goda tituli un iespēja uzstāties kā solistam ar labākajiem orķestriem ir talantīgā trombonista ikdiena, bet Latvijas klausītāji par viņa virtuozitāti un toņa kvalitāti varēs pārliecināties kamermūzikas koncertā "Salut à la France" un simfoniskās mūzikas koncertā "Rožu kavalieris", kur viņš būs orķestra mūziķu rindās. Pirms tam "Satori" piedāvā nelielu iepazīšanās sarunu ar Fabrisu Milišeru.

Jūsu biogrāfijā varam lasīt, ka vienlīdz veiksmīgs esat bijis gan čella, gan trombona spēlē. Pieļauju, jums šis jautājums ir uzdots atkal un atkal, bet pastāstiet, lūdzu, kā par savu prioritāti tomēr izvēlējāties trombonu. Varbūt jūs aizvien spēlējat arī čellu?

Es sāku spēlēt čellu sešu gadu vecumā, trombonu – kad man bija četrpadsmit. Turpināju spēlēt abus instrumentus līdz pat studiju beigām. Tobrīd man bija grūti izvēlēties, kurš no instrumentiem man ir svarīgākais, jo abi bija ļoti tuvi.

Man šķiet, gala beigās manu karjeras ceļu izlēma pati dzīve, jo kā trombonists ieguvu pirmo vietu starptautiskajā ARD izpildītāju konkursā Minhenē. Kopš tā laika bija skaidrs, ka trombons manā mūziķa dzīvē ieņems svarīgāko vietu. Lai vai kā, es vēl joprojām spēlēju čellu – bieži vien kā solists kopā ar pūtēju orķestri. Tajā pašā koncertā parasti atskaņoju arī kādu trombona koncertu. Es ceru, ka man būs iespēja gan turpināt šo praksi, gan nākamgad ieskaņot arī kādu albumu ar jaukām melodijām čellam.

Jūs tiekat dēvēts par vienu no talantīgākajiem jaunās paaudzes trombonistiem, esat vairāku prestižu konkursu laureāts un dažādu goda nosaukumu īpašnieks. Ko tas jums nozīmē? Vai izjūtat lielāku atbildību? Vai arī tas jums kā mūziķim neko daudz nenozīmē?

Konkursi un balvas ir ļoti svarīgi mūziķim, īpaši solomāksliniekam, jo, kad esi jauns, jāpiesaista uzmanība, jābūt pamanāmam. Ja veicas konkursos, tev tiek dota iespēja regulāri uzstāties kopā ar orķestri, tevi ielūdz uz svarīgiem festivāliem, tas ir jaunas karjeras sākums. Tomēr es nekad neesmu to izjutis kā atbildību, jo vienkārši spēlēju mūziku, lai gan publika, protams, no tevis gaida kaut ko jaunu un īpašu, un tas rada spiedienu un nelielu satraukumu pirms katras uzstāšanās.

Pirms pāris gadiem intervēju Latvijas simfonisko orķestru trombonistus, kuri sūdzējās par jauno mūziķu kritiski zemo interesi par šo instrumentu, kas drīz varot novest pie profesionālu trombonistu trūkuma mūsu valstī. Kā jūs redzat trombona nākotni – varbūt Eiropā šādu problēmu nav un tas ir tikpat populārs instruments kā klavieres vai vijole?

Klavieres un vijole ir un vienmēr paliks populārākie instrumenti! Tomēr, par spīti tam, Eiropā ir jauns pūšaminstrumentu ansambļu vilnis, atdzimst senā mūzika, kas mums izpaužas, spēlējot sakbutu [trombona priekštecis – A. A.], notiek arī mūsu instrumenta repertuāra papildināšana ar jaunu mūziku. Es ticu, ka trombons aizvien ir dzīvs un var piesaistīt arvien lielāku un lielāku auditoriju.

Arī jūs pats jau kopš 2008. gada, kad kļuvāt par jaunāko trombona spēles profesoru Vācijā, esat iesaistīts jauno trombonistu skološanā – strādājat vairākās mūzikas augstskolās un regulāri sniedzat meistarklases visā pasaulē. Kas jūs saista pedagoga darbā? Ko cenšaties dot saviem studentiem?

Mani vecāki ir skolotāji – tētis māca trompeti, bet mamma ir mūzikas skolotāja koledžā –, tāpēc tas laikam ir manā DNS. Es tiešām izbaudu pedagoga darbu un cenšos palīdzēt studentiem realizēt viņu potenciālu, sekot līdzi viņu izaugsmei. Tas ir patiesi lieliski, kad viņi kļūst par veiksmīgiem mūziķiem!

Man šķiet, ka laba skolotāja svarīgākās īpašības ir pacietība, iesaistīšanās, draudzīgums un spēja izaicināt studentu tālākai attīstībai. Strādājot ar studentiem, es ļauju viņiem kļūt neatkarīgiem, kā rezultātā viņi paši var atrisināt visas iespējamās problēmas. Man ir arī ļoti svarīgi, lai viņi kļūtu par māksliniekiem, tāpēc manā mācīšanās metodē liels uzsvars ir tieši uz muzikalitātes pilnveidošanu.

Jūs spēlējat dažādu periodu mūziku no baroka līdz mūsdienām. Kas jums pašam ir tuvāks?

Ir ļoti grūti pateikt, kurš stils man ir vistuvākais, jo tie ir tik atšķirīgi! Piemēram, man patīk senā mūzika tās skaistuma, melodiju un skaņas tīrības dēļ... Tāpēc sakbuts ir ļoti īpašs instruments. Laikmetīgā mūzika ir kaut kas pavisam cits, tajā ir ekspresīvākas frāzes, kontrasti starp enerģiju un mieru, dažādi efekti. Vienalga, ko es atskaņotu, katra stilistika un mūzikas vēstures periods ir pilnīgi atšķirīgs, tomēr ļoti interesants.

Vai jūsu kvartets "Quartbone" vēl joprojām aktīvi uzstājas?

Jā, mēs aizvien uzstājamies, lai gan katrs no mums ir ļoti aizņemts un dzīvo dažādās pilsētās, bet, par spīti tam, mēs katru gadu mēģinām sanākt kopā uz pāris koncertiem dažādos festivālos. Ansamblis mums visiem ir ļoti svarīgs, to izveidojām studiju laikā, tāpēc esam kā ģimene.

Kas jums sagādā vislielāko prieku – muzicēšana orķestrī, ansamblī vai kā solistam?

Patiesībā, kad biju students, vienmēr domāju, ka ir ļoti svarīgi iegūt dažādu pieredzi un spēlēt gan orķestrī, gan ansamblī, gan solo. Tagad, kad man ir pieredze visās šajās sfērās, varu teikt, ka izbaudu muzicēšanu jebkādā sastāvā, tomēr, ja man būtu jāizvēlas, tā būtu uzstāšanās kā solistam. Tad es gūstu visvairāk adrenalīna, daudz vairāk, nekā spēlējot ansamblī vai orķestrī.

Ar Fabrisu Milišeru sarunājās Anete Ašmane

resursi www

 

KNMC

 

 

 

 

      

 

 

  

 

Mūs atbalsta:

Latvijas Kultūras ministrijas LOGO